Saeima 25.oktobrī galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Pārtikas aprites uzraudzības likumā, kas paredz konkrētas pārtikas produktu grupas pēc minimālā derīguma termiņa beigām atļaut ziedot labdarībai. Plānots, ka attiecīgās normas stāsies spēkā 2019.gada 1.jūlijā.

Man pret šo ieceri ir dalītas jūtas. Ir lielveikali, kuri jau pazemina cenu precēm par 70%, kad tām realizācijas termiņš iet uz beigām. Tad maznodrošinātajiem ir iespējams iegādāties preces par zemāku cenu. 

Jo ražotājs taču nosaka realizācijas termiņu līdz konkrētam datumam, bet prece, ja tā nav, piemēram, kūka, vēl piecas sešas dienas ir lietojama. Ne jau tajā datumā, kas norādīts uz iepakojuma, produkts paliek vecs. Ja runājam par to, ka preces varētu tikt vienkārši nodotas zupas virtuvēm vai trūcīgiem cilvēkiem, tā, protams, nav slikta doma. Bet tikai ar noteikumu, ka tas strādā. Jo tas ir papildus darbs, kas jāveic. 

Un kurš to uzņemsies, kurš apbraukās lielveikalus un savāks preces? Es pat nevaru iedomāties, kā izveidot un sakārtot šo sistēmu. 

Šobrīd lielveikali met ārā konteineros pārtikas produktus, kuriem beidzies derīguma termiņš. Savukārt mūsu iestādes klienti iet, ņem tos un lieto uzturā.

Tas nav īsti labi, ka izmestā produkcija ir pieejama. Jo nav taču zināms, kuri produkti vēl lietojami, bet kuri patiesi sabojājušies. Tāpēc labāk būtu, ja produkti, kuriem lietošanas termiņš teju, teju notecējis, bet kuri vēl nav sabojājušies, tiktu legāli nodoti labdarībai. Nevis pieļaut atsevišķu personu rakņāšanos pa atkritumu konteineriem, kas ir antisanitāri.

Domāju, labs variants būtu šīs produkcijas nodošana sociālajām mājām. Naktspatversmē nodrošinām klientus ar brokastīm un vakariņām, bet mēs nevaram nodrošināt gatavošanu. Bet sociālajās mājās, tostarp tepat Flotes ielā, domāju, cilvēki būtu ļoti priecīgi, ja varētu saņemt šādus produktus. Viņiem ir virtuve, kur pagatavot siltus ēdienus, piemēram, pagatavot mērcīti, izvārīt zupu.

Lielākajai daļai šo cilvēku naudas patiešām ir ļoti maz. Dažiem pensija vien 64 eiro, citiem – ap 100 eiro. Līdz ar to iegādāties kvalitatīvu pārtiku viņiem ir grūti, bet iespēja tikt pie neikdienišķiem produktiem, ko lielveikali tik un tā būs spiesti izmest, šiem cilvēkiem būtu liels atspaids. 

Protams, ir lielveikali, kuros ir virtuves un kur uz vietas tiek gatavoti siltie ēdieni. Gan jau, ka arī šādi tiek realizēti produkti, kam derīguma termiņš tuvojas beigām. Bet tas nav sliktākais variants, jo nevairojas pārtikas atkritumi.

Bet, ja pārtika jāutilizē, tad es viennozīmīgi būtu par to, ka būtu kāds punkts, kurā, piemēram, pensionāri, kuriem ir mazās pensijas, maznodrošinātās ģimenes, bezpajumtnieki u.c. varētu aiziet un saņemt pārtikas produktus, kam realizācijas termiņš tuvojas beigām.

Tiesa, grūti iedomāties, kā šāda sistēma varētu strādāt. Viens dabūtu salami, otrs  – vārīto desu. Un tas var rosināt uz savstarpējām nesaskaņām. Jādomā tad, kā sistēmu sakārtot tā, lai sadale notiktu ētiski, neapdalot kādu.

Ir jāatrod veids, kā palīdzību organizēt. Pagaidām neredzu iespēju, kā veikt sadali, bet zinu, cik cilvēki ir skaudīgi, veidojas konfliktsituācijas. 

Domāju, pareizākais varētu būt šo produktu nodošana zupas virtuvēm. Iespējams, pat papildu virtuvju veidošana un atvēršana. Lai cilvēki varētu iet un paēst, lai ēdiens būtu sātīgāks un neierobežotā daudzumā. Domāju, ēdāji būtu pateicīgi.

Un, ja varētu izdomāt formulu, kā izdalīt desas, sieru u.c. maznodrošinātajiem tā, lai neveidotos konfliktsituācijas, es apsveiktu arī tādu variantu. Kāpēc jāmet ārā produkti, kurus vēl var lietot?! Tikai jāpadomā, kā to organizēt.

Dāvis Grietēns, Nakts patversmes vadītājs