Intervija ar Zemessardzes 4. Kurzemes brigādes komandieri pulkvedi Edmundu Svenču.

– Kāpēc šādas mācības nepieciešamas?

– Mūsdienu drošības vidi raksturo tas, ka apdraudējumi kļūst hibrīdi – tie aptver militārus, politiskus, informatīvus un kiberdraudus, kā arī dabas katastrofas un tehnoloģiskas avārijas.

Tas nozīmē, ka neviens sektors viens pats nespēj pilnvērtīgi reaģēt.

Tieši civilmilitārā sadarbība ir instruments, kas ļauj šos resursus apvienot. Tā veido “kopējo drošības telpu”, kurā Nacionālie bruņotie spēki, pašvaldības, valsts institūcijas, dienesti un privātais sektors darbojas vienoti.

Civilās aizsardzības komisiju mācības, kādas notiek šodien,

dalībniekiem sniedz ļoti praktiskas un stratēģiskas zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas krīžu vadībā.

Galvenie ieguvumi ir iegūtās zināšanas gan par sadarbības modeļiem un atbalsta sniegšanas iespējām, gan par kritiskās infrastruktūras aizsardzību un resursu piesaistes mehānismiem.

Šādās mācībās varam redzēt, vai komisijas krīzes situācijā pratīs koordinēt dažādu dienestu rīcību, pieņemt operatīvus un pamatotus lēmumus, organizēt evakuācijas un glābšanas pasākumus, vadīt komunikāciju ar medijiem un sabiedrību, izvērtēt riskus, pielāgoties mainīgiem apstākļiem un daudz ko citu.

Ar praktiskiem uzdevumiem mācām iesaistītajiem attīstīt gatavību rīkoties negaidītās situācijās un strādājam pie tā, lai kopumā paaugstinātu kopējo krīzes noturību, jo izšķirošajā brīdī ir būtiski, lai visi iesaistītie zinātu savu lomu un rīkotos koordinēti.

– Ko ļāvušas secināt iepriekš notikušās mācību aktivitātes?

– Katrās mācībās redzam konkrētus uzlabojumus un veiksmīgus problēmu risinājumus, jo komisijas sagatavo ziņojumu ar secinājumiem un priekšlikumiem, kas kļūst par pamatu turpmākajām praktiskajām aktivitātēm, tiesiskā regulējuma un civilās aizsardzības plānu pilnveidei, kas savukārt nodrošina, ka

katras nākamās mācības ir jau ar augstāku sagatavotības pakāpi par iepriekšējām.

Esam pārliecinājušies, ka regulāras civilās aizsardzības komisiju mācības ievērojami stiprina valsts un pašvaldību krīzes vadības kapacitāti, jo tās ļauj praktiski pārbaudīt teoriju un palīdz sistemātiski uzlabot gatavību rīcībai.

Esam dzīvē pārbaudījuši krīzes vadību un kopā visos dienestos sapratuši, kā notiek apziņošana, evakuācija, resursu mobilizācija, esam uzlabojuši komunikāciju starp institūcijām un arī ar sabiedrību, tostarp ārkārtas apstākļos, kā arī, un kas ir ļoti svarīgi, šādi novērtējam resursus un loģistiku un sagatavojam priekšlikumus to efektīvākai izmantošanai.

– Vai jau varam būt droši, ka X stundā visi zinās, ko darīt?

– Krīzes situācijā laiks ir kritisks resurss. Jo ātrāk informācija nonāk līdz atbildīgajām institūcijām, jo efektīvāk var tikt pieņemti lēmumi un mobilizēti resursi.

Vēlos uzsvērt, ka viens no būtiskākajiem nosacījumiem valsts drošībai un sabiedrības noturībai ir tieši šī savstarpējā civilmilitārā informācijas apmaiņa un darbību koordinēšana.

Ja vēlamies būt droši, ka tā dēvētajā “X stundā” – krīzes, apdraudējuma vai kara gadījumā – visi iesaistītie dienesti, institūcijas un sabiedrība kopumā zinās, kā rīkoties, tad

jau laikus jāizveido skaidra, pārbaudīta un praksē nostiprināta sistēma.

Gan civilajām institūcijām, gan militārajām struktūrām jāstrādā pie tā, lai nebūtu pārpratumu, un visiem dalībniekiem ir jābūt vienotai izpratnei par to, kā var attīsties iespējamās krīzes situācijas, kādam jābūt reakcijas laikam un secībai.

Lēmumu pieņemšanas kārtībā jābūt skaidri definētai komandķēdei – kurš dod rīkojumu, kurš to izpilda, kā notiek atbildības sadalījums.

Mums jāsaprot, ka krīzes vadība prasa līderību – atbildīgajiem jābūt gataviem pieņemt ātrus un izlēmīgus lēmumus. Tas nozīmē, ka katram būs skaidrs uzdevums un vieta kopējā sistēmā.

Drošība nerodas spontāni, tā tiek veidota pakāpeniski – ar konsekventu plānošanu, sadarbību un praktisku rīcību.