Tuvojas svētki, un, kā rāda kriminālhronikas, pat šai laikā nevar iztikt bez kautiņiem. Uz ielas, klubos un arī mājas ballītēs. Kurā brīdī vajadzētu iejaukties, prātoju, kad siltā rudens dienā uz mazas ieliņas nācās kļūt lieciniecei divu puišu centieniem noskaidrot attiecības.

Sākumā divas puišu grupas miermīlīgi braukāja pa tuvējo apkārtni ar riteņiem. “Tu man vēl fakuci rādīsi?” braucot garām bariņam, kas apstājies ielas vidū, pēkšņi uzsauca kāds no tiem otriem. Aizkaitinātais puisis nolēca no sava velosipēda un metās it kā vainīgajam virsū. Mērķēja ar vienu dūri, otru – pa seju, kaklu, vēderu. Tas otrs tikai aizstāvējās un spiedās aizvien tuvāk ielas malā esošajiem vārtiņiem. Būtu devis pretī, pie sevis nodomāju. Bet var jau būt, ka tā tāda taktika – neaizkaitināt uzbrucēju, citādi beigās būs vēl sliktāk.

Skaidrs, ka džekiem savas lietas kārtojamas un reizēm jāļauj viņiem to arī izdarīt. Tikai – kur ir robeža, kad garāmgājējs vairs nedrīkst palikt vienaldzīgs? Kamēr es tā prātoju (lai arī runa bija par minūti, divām), kāda cita garāmejoša sieviete nekavējās kautiņu izjaukt. Uzbrucējs (vai varbūt upuris? cīnījās taču par savu godu.) sitienu sēriju pārtrauca, bet sievieti nolamāja sulīgiem jo sulīgiem izteicieniem.

“Kāpēc tev vispār būtu jāiejaucas?” tas bija viens no vīriešu ieteikumiem, kad gribēju noskaidrot, kā tad, pēc stiprā dzimuma domām, pareizāk rīkoties. Viņaprāt, puišiem tiešām jātiek ar savām problēmām galā pašiem. Turklāt nevarot zināt, vai iekarsušais jauneklis nesāks uzbrukt arī par to, ka maisos, kur nevajag. Atceros lasījusi par tiesu darbiem un skarbajiem komentāriem internetā, pie kā tika vīrietis, kurš nepalika vienaldzīgs, klausoties, kā daži puišeļi uz ielas nejauki lamājas.
Kāds cits ierosinājums gan man patīk daudz labāk – attiecību noskaidrošanu vajagot pārtraukt tad, ja viens no iesaistītajiem ir nogrūsts zemē, bet otrs vēl turpina uzbrukt. Gulošus nesit, vai ne? Turklāt šādā situācijā taču ir skaidrs, kurš uzvarējis, kurš zaudējis. Kamdēļ cīņu turpināt?

Elza Strazdiņa