Ziņa, ka kāda iecienīta izklaides vieta tiek slēgta, parasti tiek uztverta ar sašutumu, skumjām nopūtām un neizpratni: kā tad tā. Bet daba tukšumu nemīl, tādēļ, no kafejnīcas ”Kursas putni” atvadoties, es jau tagad sāku gaidīt jauno. Ne šajā konkrētajā adresē, bet vispār. Savā dzīvē. Savā pilsētā. 

Šoreiz stāsts nav par izdevušos vai neizdevušos biznesu un par spēju atrast īsto pieeju klientu sirdīm un maciņiem. Tiem, kas ikdienā vai svētku reizēs bija iecienījuši kafejnīcas ”Kursas putni” atmosfēru, šī vieta nozīmēja ko vairāk. Un arī tiem, kas ieceri par radošu cilvēku pulcēšanas vietu bija īstenojuši. Bet mani iepriecina kafejnīcas ”Kursas putni” saimnieka Artūra Butāna attieksme pret paša izlolotās izklaides vietas slēgšanu – nevis aprakt putnus, bet palaist tos debesīs. Lai lido!

Liepājā pēdējo dažu gadu laikā kafejnīcu kultūra piedzīvo zināmu renesansi – top gan jaunas pasēdētavas un uzēstuves, par tādām pārtop arī līdz šim citu profilu pielaikojušas izklaides vietas. No otras puses, pirms pusgada apjautājot Liepājas klubu saimniekus un pārstāvjus, par optimismu runāt likās nepiedienīgi. Lielākā daļa izklaides industrijas darboņu tiešāk vai netiešāk norādīja uz rūkošo Liepājas iedzīvotāju skaitu un smago cīņu par katru klientu un apmeklētāju.

Uz šāda fona kafejnīcu uzplaukums vedina domāt, ka kaut kas mainās pašu liepājnieku domāšanā un līdz ar to arī paradumos. Protams, mainās arī pats liepājnieks – līdz ar lēno, bet nerimtīgo sabiedrības novecošanos, gluži vienkārši vairāk kļūst to, kuri publiskas vietas apmeklē diennakts gaišajā laikā un loģisks ir piedāvājuma paplašinājums šajā virzienā.

Kā atbildes reakcija uz skaļo, trauksmaino laikmetu (kam pašam par sevi nav nekādas vainas – tas vienkārši tāds ir, jo tādi esam mēs) aug pieprasījums pēc savdabīgākiem nišas produktiem, piemēram, kafejnīcām – grāmatu veikaliem. Un varbūt kādreiz parādīsies arī kaut kas līdzīgs sera Artura Konana-Doila aprakstītajam Diogena klubam, kur valda absolūts klusums un apmeklētāji strikti ievēro klusēšanas etiķeti. Jo viss ir līdzsvarā – ja ikdienā esam skaļi un trauksmaini, tad daļa no mums tikpat ļoti vēlas klusumu un mieru.

Pārmaiņas pilsētas kafejnīcu kartē ir tikpat loģiskas un neatvairāmas kā gadalaiku maiņas – var sūdzēties, ka pavasaris pārāk vēls (vai par to, ka bijusī rokkafejnīcas ēka tik ilgi nostāvēja tukša), vai par to, ka vasara tik īsa (vai ”Kursas putnu” mūžs nelīdzinājās Saules ķīmisko reakciju ilglaicīgumam), tomēr tukšums ir nemīlēts gan dabā, gan pilsētā. Pat ja otrā plānā atliekam bieži piesaukto tēzi – ja kaut ko gribam, tad pašiem jādara un jārada, pietiks jau ar domām un vēlmēm vien, lai agrāk vai vēlāk tās materializētos. Cita lieta, ka ar vēlmēm dažkārt jābūt, ja nu ne piesardzīgam, tad vismaz konkrētam. 

Atvadoties no kafejnīcas ”Kursas putni” es vēlos pateikt paldies par šo brīnišķīgo vietu, kur es gan nebiju pārāk biežs viesis, tomēr tur pavadītais laiks man gana svarīgs. Paldies par kopābūšanu, par emocijām, sajūtām! Paldies par kopā nodzīvotām stundām, minūtēm un dziesmām! Laižam gaisā, lai lido pie citiem!