Kad
pēkšņi atnākušās vasaras siltie vakari vilina doties ielās, laukumos un parkos,
lai nedaudz izkustētos, izrādās, ka Eiropas Sporta pilsētā pēkšņi uznākušu
vēlmi pasportot nemaz nav tik viegli piepildīt.

Šoreiz
stāsts par futbolu. Ja var ticēt pavēlā vakarā sazvanītajam Liepājas Olimpiskā
centra stadionu pārvaldniekam Gatim Špakovskim, tad vienīgā vieta, kur legāli
uzspēlēt bumbu, ir stadiona ”Daugava” tā saucamais ”Mini Pitch” – neliels laukumiņš,
kur pārsvarā bumbu dzenā bērni, tur notiek arī Liepājas Sporta spēļu skolas
jaunāko vecuma grupu futbolistu treniņi. Pārējie pilsētas futbola laukumi, kas
pēc SK ”Liepājas metalurga” aiziešanas no skatuves atkal nonāca pilsētas
pārvaldībā, pieejami vien organizētām grupām un kolektīviem un, protams, sporta
skolas audzēkņiem.

Ar
basketbola zālēm vai ledushalli viss ir vienkārši – gribi sportot, samaksā īri,
vienojies par brīviem laikiem un sporto uz nebēdu. Liepājas olimpiskā centra
mājaslapā gan neatradu nekādu informāciju par iespējām noīrēt stadionu. Metalurgu
laikos stadionu uzraugi uz sportotgribētāju aktivitātēm pievēra acis un
parasti bumbu padzenāt ļāva.

Skaidrs,
ka kārtībai jābūt – pilsētas stadionu apsaimniekošanā tiek ieguldīti līdzekļi,
tādēļ plaši atvērt stadionu vārtus nozīmētu pakļaut zināmam riskam rūpīgi kopto
un uzturēto sporta bāzi. No otras puses, katrā stadionā klātesošs ir uzraugs,
kurš varētu kontrolēt laukumos notiekošo un, ja nu kāds, pārlieku kaislīgi
sportodams, sāk bojāt inventāru, varētu ziņot tiesībsargājošajām iestādēm.
Neviens kājbumbas amatieris nepretendē uz ”Daugavas” vai ”Olimpijas” stadionu
zāles laukumiem, bet mākslīgais segums stadiona ”Daugava” rezerves laukumā vai
”Olimpijā” būtu gana piemērots amatieriskai futbolēšanai. Un tie, kas uz
stadionu dodas ar vēlmi triekt bumbu tīklā, diez vai paralēli trieks izsmēķus
futbola laukuma vidū vai tukšās pudeles pret vārtu stabiem.

Jēdziens
tautas sports pazīstams vēl no padomju laikiem un galvenokārt nozīmēja
organizētu kolektīvu veselīgu brīvā laika pavadīšanu, ko nu katrs kurā brīdī ar
to saprata. Par iespējām sportot ārpus dažādiem kolektīviem Liepājā tiek runāts
laiku pa laikam, daudz kas pilsētā šajā jomā ir izdarīts, bet pagaidām
futbolistiem – amatieriem jādodas uz pludmali, kur šāda veida aktivitātes gan
ne vienmēr harmoniski saskan ar pārējo atpūtnieku vēlmēm (oficiāls futbola
laukums pludmalē ir viens), jāmēģina ielavīties kādas skolas sporta laukumā
(kur tāpat vakaros sporto bērni), vai jāizmanto zāliens parkā – cik noprotams,
īsti aizliegta šāda pasportošana zaļajā zonā nav.

Starp
Liepājas Sporta pārvaldes galvenajiem mērķiem un uzdevumiem nav atrodama
iespēju radīšana tiem, kas vēlas, piemēram, vasarā padzenāt bumbu. Līdz ar to
jāsecina, ka nav arī neviena, kam jautāt – kur to darīt. Katrs pats, tā teikt,
savu futbola vārtu kalējs. Bez tam vasara tāpat drīz beigsies un jautājums diez
vai iegūs paliekošu aktualitāti. Līdz nākamajai vasarai.