Šodien Ķelnē un Parīzē sākas lielais hokejs – pasaules čempionāts elites grupā, kurā jau 21.reizi pēc kārtas piedalās arī Latvijas izlase. Uz ko varam cerēt šopavasar?

Gluži labi atceros pavasari pirms 20 gadiem, kad Latvija debitēja pasaules spēcīgāko hokeja valstsvienību sabiedrībā. Toreiz neziņas un šaubu bija gana daudz, tomēr mūsējo sniegums parādīja, ka esam piederīgi hokeja elitei un šo piederību līdz šim izdevies nosargāt.

Pēdējos gados gan vairāk jautājumu bijis tieši par to, vai Latvijas izlasei izdosies saglabāt vietu elitē, nevis par augstākiem mērķiem.

Kopš teicamā snieguma Soču olimpiskajās spēlēs paskrējuši jau trīs gadi un olimpiādei sekojošajos čempionātos mūsu hokejisti dažādu iemeslu dēļ bijuši tuvāk astes galam, nevis iekļūšanai ceturtdaļfinālā. Bijuši arī nervus kutinoši mirkļi, kad viena iemesta/neiemesta ripa vai pat viena veiksmīga/neveiksmīga epizode varēja Latvijas hokeja likteni pavērst pavisam citā virzienā.

Šogad hokeja pavasari varam gaidīt ar piesardzīgi cerīgu noskaņojumu. Vispirms jau tādēļ, ka pie izlases stūres stājies kanādiešu speciālists Bobs Hārtlijs, kurš, līdzīgi kā viens no viņa priekštečiem Teds Nolans, lieliski prot motivēt spēlētājus cīņai un komandu psiholoģiski sagatavot cīņai par uzvarām. Otrs pluss noteikti ir fakts, ka šogad izlase ir gandrīz optimālā sastāvā – trūkst vien dažu potenciālo līderu, bet pārējie ir kaujai gatavi. Laura Dārziņa izkrišanu no sastāvā čempionāta priekšvakarā, jādomā, kompensēs Teodora Bļugera ierašanās Ķelnē – tiem, kas rauc pieri par to, kur tāds spēlētājs uzradies, atgādināšu, ka šajā Amerikas Hokeja līgas sezonā Bļugers Vilksbāres/Skrentonas ”Penguins” sastāvā sapelnīja lietderības koeficentu +24, turklāt spēlē centra uzbrucēja pozīcijā, kas Latvijas hokejā allaž bijis vājais posms. Reizēm AHL pieredze un spēja izdzīvot šajā līgā ir pat vērtīgāka par siltu vietu (un lielu algu) KHL vai NHL.

Pēdējās pārbaudes spēlēs ar Vāciju arvien spilgtāk iezīmējās jaunās vēsmas Latvijas izlases spēlē – domāšanas ātrums, kustība, piespēļu dinamika, presings (slengā – ”forčekings”).

Ne viss vēl izdodas, bet no Hārtlija prasām, lai izlase būtu gatava čempionātam. Pārbaudes spēles domātas, lai mācītos un pilnveidotos.

Nav īsta pamata bažām par pēdējo posteni. Lai arī ilggadējais izlases vilcējs Edgars Masaļskis valstsvienībai teicis ardievas, ir trīs gana labi vārtsargi, kuri var glābt. Atliek vien cerēt, ka treneri pratīs katrai spēlei izvēlēties īsto. Drīzāk bažas raisa spēja ripu iedabūt pretinieku vārtos.

Ļoti svarīgas būs pirmās trīs spēles – pēc ilgāka laika kalendārs sastādīts tā, ka jau pirmajos mačos var izšķirties, vai mūsēji cīnīsies par vietu labāko astotniekā vai arī par izdzīvošanu. Ja pēdējos gados varējām iesildīties cīņās ar favorītiem, tad tagad punktu jāņem uzreiz. Nepateicīgs gan ir pirmās spēles sākuma laiks – Ķelnē sestdien pulkstenis rādīs 12, kad Latvija sāks cīņu ar Dāniju, un tas īsti nav hokeja laiks. Spēlētāji tomēr dzīvo citā režīmā. Jācer, ka šajā situācijā Hārtlijam izdosies mūsējos ”pamodināt” jau līdz ar spēles sākumu.

Nodeldētā frāze par vāju pretinieku neesamību tomēr jāpatur prātā. Jau nākamgad hokeja elitē debitēs Dienvidkoreja, kura šogad aizlika kāju priekšā Kazahstānai, kuru Latvija pērn ar minimālu uzvaru ”izsūtīja” no elites. Lai nesanāk tā, ka savu vietu atdodam korejiešiem, kurus vēl pirms desmit gadiem hokeja pasaulē neviens nopietni neņēma vērā. Spēku samēri izlīdzinās un jebkura komanda var ”izšaut” un pārsteigt. Kā to jau šad tad izdarījuši dāņi vai francūži. Un kādēļ lai šogad tā nebūtu Latvija? Hārtlijs vairākkārt pieminējis, ka komandai jācīnās par medaļām. To arī novēlu!