Kaut
gan nesenās gadumijas svinības daudziem jau tinušās aizmirstības plīvurā, man
diemžēl  kāda ļoti nepatīkama
starpgadījuma dēļ, tās vēl aizvien uzdzen dusmu un neizpratnes drebuli. Un
šoreiz nu taisni vietā būtu teiciens – gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr!

Tā
kā mana dzīvesvieta ir krietni ārpus pilsētas, kaut kur dodoties, jau laikus
jāpadomā par mājupceļu. Arī Jaunā gada nakts nebija izņēmums. Tiku aicināta viesos, tā teikt,
Liepājas otrajā galā un ar dzīvesbiedra dāsni noorganizēto menedžmentu  tiku pie naudas
summas, kurai jānodrošina taksometra izmaksas līdz dzimtajām ārēm.

Piekritīsiet
– iesākums patiesi cerīgs! Ir šampanieša glāzi var baudīt, ik pa brīdim bažīgi
nelūkojoties pulksteņa ciparnīcā.

Kad
Jaunais – 2015.,  Kazas gads jau krietni
godināts, radi un draugi sasveikti gan dzimtenē, gan ārpus tās, var sākt arī
domāt, ka pienācis laiks doties mājās. Un te nu sākas īstā jautrība!

Spaidot
telefona taustiņus uz visiem zināmajiem taksometru firmu telefonu numuriem,
paiet tieši divas stundas! Rezultāts – nemainīgs. Vai nu klausulē nepārtraukti
skan signāls – aizņemts, vai nu klausule netiek celta vispār.

Kad no izmisuma, roku sāpēm un satraukuma jau
zūd visas cerības, izdodas gūt savienojumu ar numuru – 63455555! Taču, ak vai,  pirms esmu paspējusi vārdu bilst,  vīrietis krievu valodā atcērt:  taksi
nebudet!  Un viss…Telefona klausule
tiek zibenīgi nomesta.  Nu jau rūgtuma asaras pašas lauž sev ceļu:
 počemu
nebudet?!  Mirkli  domāju – kaut jel kāds paskaidrotu, kāpēc?
Kaut teiktu:  uzņemam rindā, būs pēc
stundas! Nu, vienalga,  jel kādu
komunikāciju vēlētos, bet nekā! Kaut esmu klients, kurš par saņemto pakalpojumu
ir gatavs maksāt arī visai augstu cenu.

Ieslēdzot
datoru, redzu, ka Liepājā reģistrētas tieši desmit (!) taksometru firmas.
Pārsteigumā pat elpa aizsitas – nedz Liepāja ir ciematiņš meža vidū, kur taksometra
pakalpojumi nebūtu pieejami, nedz daudzmiljonu pilsēta, kur nieka desmit taksīšu firmas būtu piliens
jūrā.

Lēnām
laižot datora peli pa firmu sarakstu uz leju, 
neticu savām ausīm! Firmas “Taxi Liepāja” operatore paceļ
telefona klausuli un pieņem manu izsaukumu. Kad jau pret rīta gaismu esmu
ieraususies blakus šoferītim, izkratu sirdi ar vāji slēptu sašutumu un prasu,
kurš gan vainojams šajā ķezā!

Uz
manu izbrīnu šoferītis atrauc, ka viņi jau nu gan strādājot visu nakti – vien
mirklis pirms pusnakts paņemts brīvs, lai kopā ar liepājniekiem baudītu salūtu,
un zina arī, kas par lietu.

“Viņi
vienkārši nepieņem izsaukumus. Jūs redzēsiet , tiksim līdz pilsētas centram –
takši rindā stāv!” saka druknais vīrs un turpina:”Ņemot no ielas, vienkārši nopelna
divreiz vairāk. Tā ir izdevīgāk”.

Ko lai te saka. Latviski ir tāds vārds –
alkatība! Kaut arī cenšos saprast – sak, visiem jau jādzīvo un lieka kapeiciņa kabatu
nespiež, taču vai nebūtu tikai cilvēcīgi vismaz kādas mašīnas, tā teikt, atstāt izsaukumiem. Un cik tad tu sarausīsi?!

Kad
vēlāk aprunājos ar paziņām, tie savukārt nesaprata, par ko gan brīnos – tā takši darot jau sen. Un arī Ziemassvētku vakarā
izsaukt taksīti bijusi neiespējamā
misija.  

Te gan rodas vairāki  jautājumi – cik tas ir oficiāli, un ko par to
saka paši notikumu vaininieki?