Pateicoties
pēdējā laika it kā skandalozajām Liepājas mākslas dzīves aktualitātēm – režisora
Bogomolova jaunajai izrādei, Kubas mākslinieka izstādei muzejā –, aktivizējušās
arī diskusijas par pieļaujamo un klaji brēcošu huligānismu, zaimošanu, patiesas
mākslas radītu estētisku baudu, un tā joprojām. Cits kategoriski pieprasa kādu
no murgainajiem  pasākumiem aizliegt, slēgt un citādi noņemt no
skatuves. Savukārt  pretējā nometne šos
pašus pasākumus apbalvo ar slavinošām recenzijām, atsauksmēm un prēmijām.

Jāatzīst,
ka arī pati piederu pie auditorijas, kura uzskata, ka patiesa māksla spēj
cilvēku uzrunāt bez klaji kliedzošām rupjībām, perversijām un, kā nereti
attaisnojas to radītāji,  izaicinājumiem,
sāpēm un izvēlēm. Bet mīļie – ar šīm pašām lietām mums taču ir jāsaskaras katru
dienu. Katru dienu tu izdari šādu vai tādu izvēli. Katru dienu cīnies ar labo
un ļauno.

Taču, 
ja tas nepatīk,  manuprāt,
risinājums ir gauži vienkāršs: Neej, izslēdz, nelasi, neskaties utt. Kādēļ gan
bojāt jau tā pie mums ne pārāk pozitīvo ikdienas dzīves telpu un noskaņojumu,
turklāt pašam par savu naudu?!

Taču,
manuprāt, ir vēl kāds aspekts. Un šeit nu nekādi negribu nevienu iedalīt
pareizajos un nepareizajos, inteliģentajos vai ne.

Ir ļoti svarīgi, kā tu ar cilvēku runā un
uzrunā.

Šajā
sakarā atmiņā ir kāda spilgta epizode, kad grupa Liepājas literātu viesojās
Tukumā pagājušajās Dzejas dienās.  

Jāsaka,
programma bija ļoti pārdomāta, saistoša un interesanta, taču pret vakaru, kad
Tukuma centrā norisinājās noslēdzošais Dzejas dienu pasākums, no garās dienas
jau bijām noguruši un uz mazās skatuvītes prezentēt Liepāju virzījām tieši
jaunos kolēģus.

Pakāpusies
maliņā, klausoties un vērojot ļaudis, pēkšņi pamanīju bariņu trokšņojošu
vietējo puišu ar vēl neattaisītiem aliņiem rokās, kuri izteikti mērķtiecīgi
devās epicentra virzienā. Nu gan sāksies īstais ļembasts, mazliet nobijusies pie sevis nodomāju. Taču, ak vai  un paldies Dievam kā vīlos. Jāatzīst, man par lielu izbrīnu puiši bija ieklausījušies uz
skatuves viņu vienaudžu runātajās vārsmās! Sākās savstarpējās diskusijas par
visai globālām un visaptverošām tēmām – dzīves un eksistences jēgu, mērķiem
utt.

Viņi
bija uzrunāti valodā, kādu saprot. Viņos ieklausījās un nenosodīja. Viņi
apmainījās savstarpējām e -pasta adresēm ar mūsu jaunajiem dzejniekiem, un viņu
aliņi tā arī palika neattaisīti.

Pasākumam beidzoties, kad mūsu grupiņa jau virzījās
uz pilsētas domi, vēl dzirdēju, kā viens no puišiem draugiem teica:” Labi,
ka tomēr atnācām. Vispār jau prikolīga un
interesanta tā dzeja ir!”