Sena
krievu paruna gan vēsta ko citu: “Uzticies, bet pārbaudi”. Taču dzīvē
viss ir savādāk. Stāsts sākās pavisam prozaiski ar kādu no uzņēmumiem, kas gādā
par ūdens lietām.

Privātmāju
rajoniņš Grobiņā, kurā mitinos, atrodas pilsētas nomalē, un līdz ar to rodas
šādas un tādas sadzīviska rakstura problēmiņas. Nepilnvērtīgs apgaismojums
tumšajās diennakts stundās, aizaugušas grāvmales vasarā utt. Arī pie interneta
un pilsētas komunikācijām tikām vieni no pēdējiem. Bet tikām! Un šķiet – nu tik
dzīvot nost.

Līdz
sāku saņemt rēķinus par ūdens piegādi.

Katru
mēnesi, kā jau apzinīgam pilsonim klājas, līdz ko ir saņemts algas pārskaitījums bankas
kontā, visupirms veicu nepieciešamos maksājumus. Arī par ūdeni, protams. Un te
– hop! – manā rēķina lapiņā parādās mistisks skaitlis ar apzīmējumu “parāds”. Summa nav liela, tomēr princips ir un paliek
princips, jo it kā parādā neesmu
nevienu centu!

Zvanu
uz uzņēmumu. Viss it kā norit lieliski. Grāmatvede sirsnīgi atvainojas un
rēķinu solās izlabot. Pienāk nākamai mēnesis. Hop! –  atkal tas pats, un plusā vēl klāt it kā
līgumsods par ielaisto parādu. Nu ko
– telefona trubiņa rokā, un zvanu atkal.
Mani uzņem tikpat sirsnīgi kā iepriekšējo reizi, līdz beidzot grāmatvedīte
nopūšas, ka viņiem, lūk, datorā tā programma tāda, kas labojumiem nepadodas.
Lai es vienkārši to mīnusiņu rēķinā neņemu vērā un maksāju pēc skaitītāja, kā
jau to visu laiku esmu darījusi. Tā tas sirsnīgā mijiedarbībā turpinās vairākus
gadus.

No
simboliskās summiņas parāds pieaudzis
gandrīz līdz piecītim.

Līdz
– šeku, reku – kādu dienu savā pastkastītē atrodu bargu brīdinājuma lapiņu no
attiecīgā dienesta. Saprotiet paši – ja maciņu vaļā nevēršu, ūdeni turpmāk
varēsim smelt no akas.

Zvanu
atkal! Skaidrojos. Mani uzklausa, taču stingri gan nokaunina, jo! Kā izrādās, visi darbinieki šajā iestādē nomainīti, tajā skaitā arī grāmatvede. Un tādas
lietas, ko es te stāstot, neesot iespējamas. Tā teikt – krāpjos un mānos. Taču
solās gan lietu vēlreiz pārbaudīt un atzvanīt. Lieki teikt – zvanu un
skaidrojumu tā arī nesagaidu. Kad atkal zvanu es un saku, ka, manuprāt, to
taču viegli var pārbaudīt, apsekojot ūdens skaitītāju un summas, ko esmu
maksājusi, grāmatvede atbild,  ka tas tik
vienkārši jau neesot gan. Es gan īsti nesaprotu lietas sarežģītību, taču vēl
joprojām ceru uz taisnības žēlīgo roku. Bet lieki, jo jaunajā rēķinā parāds un līgumsods atkal nepielūdzami
rēgojas.

Māņticīgi
negribēdama iesoļot Jaunajā gadā ar parādu kabatā, nospļaujos un to savu principu par piecīti nopērku – it kā parādu
samaksāju. Un arī par mācību stundu samaksāju. Un jo sirsnīgi iesaku
līdzcilvēkiem tamlīdzīgas situācijas nepieļaut. Un neatstāties, kamēr vien situācija nav jums
labvēlīga. Kaut ierēdnim seja savelkas patiesās sāpēs, jūs atkal ieraugot. Kaut
pašam jau visa pēršanās apnikusi, kā
martā aizkavējies sniegs.

Un ja padomājam – cik tūkstoši cilvēku tādā veidā nesamet pa piecītim!