Liepājas teātrī vērojot jau otro pirmizrādi pēc kārtas, kuru nepārtraukti pavada vairāk vai mazāk (tomēr jau vairāk) sulīgi lamu vārdi, izteicieni un dažāda ranga rupjības, nodomāju – vai tiešām kļūstu veca? No vienas puses, tā varētu arī domāt, jo raug – šodien, graužot sīksto Latvijas kāpostiņu, taisni tā arī nodomāju – redz, cik labi, ka vakar pie higiēnistes tos zobus uzasināju. Sāvādāk jau prasītos pēc kādas rīvītes.

Bet no otras – Ārijas Elksnes vārdiem runājot: “Aiz kalniem jau jaunības trakums, aiz kalniem vēl vecuma bieds…” Un tā jau arī ir – gadi šoreiz nu nekādi manā aprobežotajā mākslas uztverē vainojami nebūs. Jo tāda veida izpausmes personīgi mani nekad nav vilinājušas, un esmu palikusi pie pārliecības, ka tai patiesajai, tai īstajai un dievišķajai mākslai, nav nekādas vajadzības, pēc iespējas skaļāk un dziļāk nošokēt. Teiksim tā – vai nu ir, vai nav. To nu var novērtēt katrs pēc savām sajūtām.

Šāda veida piemēri, manuprāt, ir sastopami visās ar radošumu saistītajās nozarēs – mūzikā, mākslā, teātrī, literatūrā utt.

Protams, netrūkst jau arī romānu, kur intīmās darbības, locekļa izskats, izmērs utt. tiek aprakstīts sīkāk nekā anatomijas grāmatās. Ko lai saka – kam patīk, lai buras un studē. Taču, cik esmu aprunājusies ar grāmatu tārpiem, vairākums tomēr dod priekšroku vīrieša loģikai – kādu tiesu no izejvielas atstāt paša fantāzijas lieluma un plašuma ziņā. Jo tas ir tik vilinoši un noslēpumaini – katram pašam pēc savas gaumes un piederības iztēloties sev vēlamo…

Bet diemžēl (vai par laimi) ļaužu atmiņā un vērtīgāko mākslas darbu arhīvos šie gara graudi, kurus it kā pieprasa modernais laikmets, jau nepaliek viss.

Vēl arvien tiek cildināts mūsu pašu dižais režisors Smiļģis, krievu Staņislavskis, kuru iestudētajās izrādēs bikses turējās vīriem kājās un matom neviens nelaida.

Un nevajag jau nemaz tik senu vēsturi pieminēt – tepat jau ir ģeniālais Kroders ar savu “Kaiju”, kuru tā laika skolnieki atceras vēl šodien, un arī plejādei nepieklājīgi jaunais Džilis (Dž. Dž. Džilindžers), kura izrādes (kaut arī ne tuvu lirikas paraugstundas) liek domāt, just un līdzpārdzīvot bez pī… un citām jēlībām…

Gunita Boka