Šogad mūsu dēls uzsāks mācības skolā, un, mūsuprāt, tas ir īpašs brīdis ne tikai viņam pašam, bet arī mums, viņa vecākiem. Gatavošanās procesā teju sajūtamies tā, it kā paši uzsāktu skolas gaitas.

Uzskatu, ka pirmsskolas posms vēl ir tāds mammas klēpja periods, kad tuvumā ir audzinātājas, kas bērnam ir kā otrās mammas – pasargās, samīļos, uzklausīs utt. Bet, uzsākot skolas gaitas, tas ir plats solis pretī lielajai pasaulei. Vislielākais satraukums man kā mammai ir par to, kā bērns iekļausies lielajā skolā – kādi klasē būs vienaudži, kāda izveidosies sadarbība ar klases audzinātāju kā viņam, tā arī mums, viņa vecākiem. Mācības, protams, ir svarīgas, bet uz doto brīdi par to uztraucamies mazāk, jo daudz esam strādājuši mājās, puika apguva lasītprasmi jau 4 gadu vecumā. Mums uz šo brīdi lielāks satraukums ir tieši par to, kā viņš – tāds maziņš bērniņš patiesībā, adaptēsies jaunajā vidē – daudz lielākā par pirmsskolas izglītības iestādi, kur viss tik mīļš un pazīstams.

Pieļauju, ka šīm bažām patiesībā tā īsti jau pamata nav, jo bijām izvēlētajā mācību iestādē ziemā uz atvērto durvju dienām, lai iepazītu skolas vidi. Pastaigājām pa kabinetiem, ielūkojāmies sporta zālē, iesaistījāmies dažādās bērniem organizētajās aktivitātēs. Bērnam redzētais ļoti patika. Sacīja, ka tā ir viņa mīļākā skola! Tas, protams, priecē un nomierina mūsu, vecāku, prātus. Lai sagatavotu bērnu tīri psiholoģiski, dēlam stāstam, ka nekur nav tik labi, kā skolā, – cik daudz tur būs interesanta! Akcentējam plusus un labo, kas viņu sagaida lielo pārmaiņu laikā. Ļoti svarīga ir adaptācijas nedēļa, ko skolas organizē jūnijā topošajiem pirmklasniekiem. Arī mūsu izvēlētajā skolā notika topošo audzēkņu nodarbības veselas nedēļas garumā, kuras ietvaros bērni iepazinās savā starpā un ar savu klases audzinātāju, mācījās, spēlēja spēles, lai, ejot uz 1.septembri, jau zinātu, kurp ceļš ved un nebūtu satraukums un bailes par nezināmo.

Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5.vidusskolu izvēlējāmies vairāku apsvērumu dēļ – vadījāmies pēc tā, lai man un vīram būtu pēc iespējas vieglāk plānot un organizēt tālāko ikdienas dzīvi mums visiem un ļoti svarīgi, protams, bija arī skolas labais vārds, jo par šo skolu bija dzirdētas daudzas labas atsauksmes.

Vīrs strādā netālu no minētās skolas un viņš savā pusdienu pārtraukumā pēc pulksten 12 varēs bērnu sagaidīt no skolas un pārvest mājās, kad viņam beigsies stundas. Man darbs ir maiņās, tā kā arī es ar savu pirmklasnieku bieži dienas otrajā pusē būšu kopā. Vēl mums ir lieliska oma, kas reizēm varēs palīdzēt. Par laimi, tādā ziņā mums ir laimējies. Zinu, ka daudziem citiem vecākiem tā varētu būt liela problēma – kā aiziet pretī uz skolu un sagaidīt bērnu pēc stundām, ja darbs ir līdz pulksten 17 un darba specifika ir tāda, ka nav iespējas izrauties pusdienu pārtraukumā, lai aizietu bērniņam pretī pēc stundām. Pieļauju, ka daudzi pirmklasnieki visai ātri vieni paši būs spiesti pēc stundām doties mājās.

Mēs ar vīru daudz runājam ar dēlu par drošību. Par drošību uz ielas, par drošību mājās. Esam uztaisījuši mājās plakātu ar noteikumiem, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, ja viņš mājās paliek viens. Paredzam, ka viņam mājās var gadīties uz kādu brīdi palikt vienam. Tad, lai viss ir skaidrs un saprotams, kā kurā situācijā rīkoties, ja neviena cita nav līdzās. Pamazām dēlu radinām pie patstāvības, pie tā, ka jāpieņem dažādi lēmumi, jādomā vairāki gājieni uz priekšu, jo, mūsuprāt, tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

Mobilo telefonu uzdāvinājām viņam dzimšanas dienā jau pirms gada, lai viņš apgūtu prasmi piezvanīt un uzrakstīt ziņu. Uzskatu, ka, uzsākot mācības 1.klasē, bērnam jau būtu jāprot rīkoties ar telefonu (es nedomāju spēlīšu spēlēšanu) un labi, ja viņš ar to jau ir apradis, citādi telefona iegāde būs svarīgāks notikums par mācību uzsākšanu 1.klasē.

Lai arī līdz skolas sākumam ir vēl nepilns mēnesis, visu nepieciešamo jau esam sagādājuši. Grāmatas un darba burtnīcas nodrošina skola, pašiem bija jāsagādā dažādas lietas rokdarbiem/tēlotājdarbības nodarbībām – plastilīns, guašas krāsas, otas, krāsu zīmuļi un krītiņi, pirkām arī somu, sporta tērpu, svētku un ikdienas apģērbu. Sarēķinot visus izdevumus, biju domājusi, ka izdevumi, uzsākot skolas gaitas, būs lielāki. Protams, ja ģimenē aug vairāki bērni, kuriem jāuzsāk vai jāturpina skolas gaitas, attiecīgi izdevumu būs vairāk. Lai vai kā, liels prieks, ka ir dažāda veida atbalsts arī no pašvaldības – pirmklasnieks saņem brīvpusdienas, mēneškartīte sabiedriskajā transportā ir bez maksas un vēl 30 eiro pabalsts mācību materiālu iegādei.

Topošajiem pirmklasniekiem un viņu vecākiem novēlam saglabāt optimismu, priecāties par ikdienas sīkumiem, ticēt savam bērnam un raudzīties ar gaišu skatu nākotnē!

Ieva Deidere,
topošā pirmklasnieka mamma,
pirmsskolas skolotāja