Vairākumam Latvijas izcelsmes ebreju, kuri bija aizbraukuši no Latvijas, bija ļoti grūti pārvarēt tās sāpes, ka praktiski visa ģimene šeit tikta iznīcināta.

Tikai tie, kas pirms kara aizbrauca mācīties, vēl spēja atgriezties. Viņi to varēja izdarīt, jo ļoti piesaistīja šī vieta.

Viena no izglābtajām ebrejietēm teica, ka viņas vīrs, kurš bija liepājnieks, mēdzis uzstāt, ka Liepāja ir visdīvainākā vieta pasaulē – pirms kara bija ap desmit tūkstošiem ebreju un gandrīz visus iznīcināja, bet vienalga, kur tu brauktu, tu mūžīgi satiksi kādu liepājnieku.

Gribu piebilst, ka šis attiecināms uz visiem, kas cēlušies un nākuši no šīs burvīgās pilsētas.

Tā ir vide, kas vairākumam ir tā vērtība, kas apvieno cilvēkus. Ne tautība, ne paražas un tradīcijas, kas katrai tautai ir savas un kas katram ir ļoti vērtīgas un dārgas.

Cilvēkus apvieno vide, no kurienes viņi ir nākuši, – vieta, pilsēta.

Šajā gadījumā Liepāja, jo tā atšķiras no pārējām pilsētām. Liepājā nebija ne ebreju ielas, ne ebreju kvartālu. Bija savstarpējs respekts, jo latvieši zināja ebreju tradīcijas.

Zināja, ka sestdienās viņiem nestrādā veikali, un tad, kad gribējuši nopirkt to pīto baltmaizīti halu un veikals bija ciet, neviens neapvainojās. Ebreji zināja, ja kaimiņos ir latviešu ģimene, tad Ziemassvētkos ir jāiet apsveikt bērnus.

To man mamma stāstīja, un tā tas arī ir bijis. Tas liecina par otra tradīciju zināšanu un savstarpēju cieņu. Tas arī veidoja to Liepājas vidi.

Jo vecāka es kļūstu, jo vairāk saprotu, kas šodien nav tā, kas pazuda.

Pazudusi dzimtenes, dzimtās pilsētas vērtība.

Cilvēki brauc prom, veido ģimenes un domā, kas tur tajā Liepājā. Un mēs te, veči, sēžam un turamies pie pilsētas, jo citas tādas nav.

Mums šogad brauc ļoti daudz jaunākās paaudzes pārstāvju, kuriem nodosim tradīciju. Mēs droši vien esam minoritāte, gandrīz vienīgie, kas vēl turpina šos saietus.

Šoreiz būs cilvēki pat no ASV, Francijas, Beļģijas, Vācijas, Izraēlas utt. Pat Somijā mums ir trīs Liepājas pēcteči. Kopā ieradīsies ap 45 cilvēkiem, kas mums ir ļoti daudz.

Agrāk bija pasaules Latvijas ebreju saiets. To iniciēja trīs puiši, kuri tika izglābti no koncentrācijas nometnēm.

Tad saiets bija ik pēc četriem gadiem, bet, kad visi palikām veci, sapratām, ka katrs gads ir vērtīgs, un taisījām katru otro gadu. Tagad rīkojam divpadsmito reizi.

Nezinu, vai jaunā paaudze turpinās tradīciju, bet domāju, ka viņi daudz ko redzēs un dzirdēs.

Arī mana meita ir ebreju draudzes priekšsēdētāja, viņai ir bērni, man ir mazmazbērni. Šogad mums ir tāds moto – pateicoties “Taisnīgo starp tautām” sēklām, izauga Dzīvības koks, un tā atzari esam mēs – bērni, mazbērni, mazmazbērni.

Izglābtie ebreji palika dzīvi, pateicoties tādiem cilvēkiem kā Johanna un Roberts Seduli. Tas ir pilnīgi skaidrs, ja viņu nebūtu, tad neviens ebrejs šeit nebūtu palicis.

Viņi izglāba 11 cilvēkus, tajā skaitā manu mammu un tēti. Līdz ar to arī mani, manus bērnus, mazbērnus, mazmazbērnus. Šī ģimene Liepājā izglābusi piecas paaudzes.

Ilana Ivanova, Liepājas ebreju mantojuma fonda pārstāve

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.