Intervija ar Liepājas politiski represēto kluba priekšsēdētāju Ilgvaru Šēnu.

– Liepājas politiski represēto klubs šogad atzīmē 35. jubileju. Kā jums klājas?

– Esam pirmais nodibinātais represēto klubs Latvijā. Liepājas Tautas frontes nodaļa bija aktīva, un tās ieteikumā arī tika dibināts represēto klubs. Kuldīdznieki svinēs 30 gadu jubileju, tā ka sanāk, ka esam pirmie.

Ko mēs darām? Esam vieni no aktīvākajiem, sanākam kopā reizi nedēļā aptuveni 20 cilvēki. Mums patīk būt kopā, komunicējam, atzīmējam dzimšanas dienas, vārda dienas, dodamies izbraukumos. Šomēnes bijām Lietuvā, vēl bijām Rīgā apskatīt prezidenta pili, kā arī Saeimas telpas.

Lielus varoņdarbus darīt nevaram, gadi ir tik, cik ir.

Kopā klubā ir 90 biedri, bet represēto Liepājā ir daudz vairāk. Bet ir daļa cilvēku, kas nespēj vairs iziet no mājām, daļa – kas vienkārši neaktīva.

– Atceres pasākumi notiek, lai mēs neaizmirstu. Kā paši šo notikumu vidū jūtaties?

– Protams, tas nav vienkārši – to visu atcerēties. Atmiņas reti kuram nav sāpīgas. Tā ir sabojātā bērnība, jaunība, citam iedragāta visa dzīve. Bet mēs visi, kad to pārdzīvojām, bijām bērni.

Visu to smagumu iznesa vecāki.

Kad atgriezos Latvijā, man jau bija 14 gadi. Tur tikai pagāja bērnība. Atmiņas ir tādas, kādas ir. Neko labāku nebijām redzējuši dzīvē, protams. Nebija, ar ko salīdzināt. Atbraucot mājās, tad bija citādāk.

Bet mēs par to nečīkstam, nesaskatām jēgu. Labāk, lai mums ir labi pavadīts laiks kopā.

Domāju, ka ir labi, ka atceras. Nevar arī teikt, ka par maz atceras. Šodienas paaudze no tā neko nezina vai zina ļoti maz.

Viena sieviete stāstīja, ka bija mēģinājusi savai omammai visu izprasīt par tiem laikiem. Bet radiniece neko nav stāstījusi, pamatojot, ka negrib tur vēlreiz nokļūt. Bija bailes. Un nokļūt tur varēja pavisam ātri. Tāpēc arī informācijas ir maz.

Tagad cilvēki varētu dalīties atmiņās, bet vairs jau nav, kas varētu atcerēties un atstāstīt.

– Neskumdina mazais jauniešu apmeklējums šādās reizēs?

– Nevar teikt, ka viņu nav. Lai arī skaits nav liels, bet viņi ir katru reizi. Ceru, ka arī šodien būs, lai gan skolās patlaban ir brīvlaiks.

Kā kuplināt? Grūti pateikt. Un maz arī paliek to, kas var pastāstīt. Ar katru gadu paliek mazāk.

– Ņemot vērā notikumus Ukrainā, ļaunums nekur nav zudis, turpinās.

– Ja runājam par deportācijām, represijām, tad tā tik tiešām ir. No Ukrainas tiek izvesti tūkstošiem bērnu, viņi pazūd Krievijas plašumos. Un nav zināms, cik viņus atgriezīs atpakaļ, kas viņus sameklēs.

No okupētām zonām cilvēkus izved, viss vēl turpinās. Nekas savādāks nav.

Ja mēs nebūtu NATO aizsardzībā… Varam tikai zīlēt, kas notiktu šeit.

– Kādu redzat Liepājas politiski represēto kluba nākotni?

– Tāds kodoliņš esam, kopā turamies, bet arī diemžēl kāds izkrīt. Tas ir koks ar diviem galiem. Labi, ka nav vairs represēto, ka viņi nenāk klāt, ka tagad dzīve ir citādāka. Klubā paliek bērnu bērni.

Viena no kategorijām – kas dzimuši svešumā. Pasmejamies, ka tie jau nav īstie represētie. Jo vienā virzienā tikai braukuši – mājās.

Pagājušā gadā Priedola kungs Tores stacijā sacīja:

“Kamēr būs kaut viens represētais, es te braukšu.”

Grūti zīlēt mūsu nākotni. Jācer, ka tie jaunākie, kas tur dzimuši un tomēr ir savus 10 gadus jaunāki, turpinās un tradīciju noturēs.

– Kluba priekšsēdētājs esat dažus mēnešus.

– Jā, mani ievēlēja martā. Nebiju domājis būt šeit par vadītāju, bet dzīvē tā sanācis. Aprīlī nomainījās arī Latvijas Politiski represēto apvienības vadība, atkāpās ilggadējais priekšsēdētājs Ivars Kaļķis, tagad ir jauns – Tālis Veismanis.

Esmu ievēlēts valdē, līdz ar to man ir saikne ar visiem. Reizi mēnesī tiekamies un pārrunājam aktualitātes. Esmu piedalījies divās sēdēs. Ko es tur dzirdu, to mājās atstāstu.

Latvijā kopā ir reģistrētas 49 represēto apvienības.

– Kāda jums ir sadarbība ar Liepājas pašvaldību?

– Ļoti laba, varam priecāties. Ir vietas, kur ar sadarbību un pretimnākšanu ir bēdīgi. Atceres pasākumos pašvaldības pārstāvji regulāri piedalās. Un šī klātbūtne, uzrunāšana, kopā būšana ir ļoti svarīga.

Telpas okupācijas muzejā mums ir ļoti labas. Ierīkoto liftu novērtējam, dažam no mums tas ir būtiski.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.