Amatniecības un etnomūzikas festivāls “Līvas ciems” mums, amatniekiem un rokdarbu meistariem, ir vairāk kā iespēja parādīt citiem, ko mākam, tirdzniecība šādā reizē paliek otrā plānā.

Jāsaka, ka liepājnieki nav īpaši čakli uz pirkšanu, viņi vairāk bauda ar acīm. Vai arī izmanto brīdi, kad tirgus iet uz beigām un cena precēm nolaista zemāk.

Jā, tirgū piedāvāšu arī savus darbiņus – lina izstrādājumus, šalles, segas, pinumus, apstrādātus dzintarus. Ko no tā cilvēki pērk vairāk? Laikam jau pinumus. Tā jau gan nav, ka nenopērk neko. Kā mudināt cilvēkus pirkt mūsu pašu ražojumus? Manuprāt, to ir ļoti grūti izdarīt. Jāpaiet kaut kādam laikam, līdz cikls noslēgsies, apniks lētās “ķīniešu” preces, un gribēsies kaut ko citu.

Tikai ar rokdarbiem sev iztikai nopelnīt nevar, tas, kā jau vairumam, ir drīzāk vaļasprieka līmenī, tāpēc paralēli strādāju algotu darbu. Mēs, lietišķās mākslas studija “Kursa”, tirdziņos cenšamies pārdot vismaz tik daudz, lai sanāktu materiālam no kā taisīt jaunus darbiņus. Mums lielākie svētki ir Brīvdabas muzejā, uz to tomēr nāk cilvēki, kam tās lietas interesē.

Pati ar rokdarbiem nodarbojos jau aptuveni 30 gadus. Patīk skaistais rezultāts, uzaužot villaini vai izšujot kreklu. Tas ir vairāk sev pašai, nekā naudas pelnīšanas veids.

Tagad sievietes aizrāvušās ar pērļošanu, puķīšu taisīšanu, krāso mandalas. Bet senie latvieši adīja cimdus, izšuva kreklus… Šodien skatāmies uz Indiju un vēl kaut kur, bet latviešu etnogrāfijā ne. Noteikti šī ir tā reize, kas parādīt mūsu senči bagātību, un to, ka uz svešām zemēm nemaz nav jābrauc. Domāju, ka paies laiciņš un modē šajā jomā nāks atkal kas cits. Ceru, ka kaut kas no mums pašiem.

Ilma Rubene,
lietišķās mākslas studijas “Kursa” vadītāja, tekstilniece