Ja automašīna būtu luksusa prece, tad to varētu nolikt sētmalē, lai pastāv bez darba un gaida labākus laikus, bet, ja tas ir līdzeklis, kuru stūrējot jānokļūst darba vietā (ir cilvēki, kuriem nemaz nav citas iespējas) vai auto nepieciešams darbam un pa ceļam jāizvadā pārējie ģimenes locekļi (tas sanāk lētāk nekā sabiedriskais transports).

Valdības nākamais mēģinājums – padarīt personisko transportu nepieejamāku – ir vēl viens sitiens zem jostasvietas. Saprotama ir valsts vēlme iegūt vairāk naudas, taču, manuprāt, šajā sakarībā ir vairāki būtiski bet.

Lēmuma detaļas par nākamo ikgadējās transportlīdzekļu nodevas paaugstināšanu vēl nav līdz galam skaidras, bet zināms, ka vairāk cietīs tie, kuru automašīnai ir lielāks svars un motora tilpums. Nerunāsim par ekskluzīvajām mašīnām, uz ko īpaši atsaucas noteikumu izstrādātāji, jo lielākajai daļai to īpašnieku paaugstinājums no 115 latiem līdz 260 latiem ir nebūtisks. Bet kā ir ar tiem cilvēkiem, kuri mašīnu nopirkuši ne jau to ekskluzivitātes, bet citu iemeslu dēļ? Kā ir ar dižģimenēm, kas brauc varbūt ar lielu, vecu, smagu amerikāņu kasti uz riteņiem?
Pašlaik uzturēt auto ir dārgi, jo nodevas lielums un citi ar mašīnu saistītie izdevumi ir pieauguši – krīzes ietekmē privātpersonām piederošais autoparks noveco, tehnika lūst, tā jāremontē, riepas, kas uzmontētas uz bāzes, kur ģeometrijas likumi vairs nedarbojas, dilst, tagad, starp citu, pienācis laiks vasaras riepas mainīt pret ziemas. Taču valdība izdomājusi izspiest piecus miljonus latu, un beigta balle.
Taču – vai ir ņemts vērā, ka daļa autoīpašnieku tiešām būs spiesti mašīnai teikt ardievas? Vai tad sanāks tie pieci miljoni? Nodokļus var iekasēt tikai tik, cik var iekasēt, bet neiekasējamā daļa ievirzās pelēkajā ekonomikā. Daļa šoferu turpinās braukt bez apskates – tie ir mīnusi budžetā, valsts neiegūs naudu no nenopirktās degvielas – patēriņš saruks, samazināsies līdzekļi, kas iegūti no akcīzes nodokļa un PVN, autoīpašnieki meklēs iespējas spēkratu reģistrēt citā valstī, autoservisiem samazināsies klientu skaits, līdz ar to darba un izdzīvošanas iespējas, valstij ies gar degunu uzņēmēju maksātie nodokļi. Visi šie bet ir rūpīgi jāapsver.

Ints Grasis