Nodarbinātības jautājums pēdējā laikā izvērties par rungu ar
diviem galiem – vieni kliedz, ka nevar dabūt darbu, citi raud, ka nevar atrast
strādniekus. Par šo tēmu mani kārtējo reizi rosināja aizdomāties nesen medijos
izskanējušie ekonomikas ministra izteikumi un sarunas ar liepājniekiem.

Proti, ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis sarunā LNT
raidījumā ”900 sekundes” pauda pārliecību, ka tuvākajos gados Latvijā nebūs
tāda situācija, ka būtiski trūks darbinieku. Ministrs noraidīja iepriekš
izskanējušās bažas, ka jau drīzumā Latvijā būs jāieved darbaspēks no citām
valstīm. ”Darba roku trūkums tuvākajos septiņos gados Latvijā nebūs,” viņš
sacīja.

Arī Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Inese Kalvāne
norādīja, ka Latvijā par darba roku trūkumu varētu sākt runāt vien pēc pāris
gadiem – 2016., 2017.gadā. Arī NVA dati rāda, ka mūsu valstī joprojām ir reģistrēts liels
skaits bezdarbnieku – 85 tūkstoši.

Iepriekš sarunā ar NVA Liepājas filiāles vadītāju uzzināju,
ka diemžēl aptuveni trešā daļa NVA reģistrēto bezdarbnieku ir tā saucamie
ilgstošie bezdarbnieki – cilvēki, kuri bez darba ir gadu un ilgāk. Un diemžēl
nav noslēpums, ka liela daļa šo ilgstošo bezdarbnieku joprojām nestrādā nevis
tādēļ, ka viņiem būtu kāda specifiska profesija, bet gan pavisam citu iemeslu
dēļ…

Pildot savus tiešos pienākumus un sarunājoties ar
liepājniekiem, kaut anonīmi, bet nācies uzklausīt ne vienu vien visnotaļ
dīvainu paskaidrojumu, kādēļ cilvēks gadiem ilgi ir bezdarbnieka statusā. Daži pat
ar sava veida lepnumu atzīst: kāpēc gan man zaudēt bezdarbnieka statusu, ja
paralēli varu piestrādāt un naudu saņemt aploksnē? Savukārt vēl daži godīgi
atzīst: kāpēc gan man iet vergot par minimālo algu, ja varu tikpat saņemt
bezdarbnieka pabalsta veidā?

Manuprāt, sākoties ekonomiskajai krīzei, lielākā kļūda, kas
tika pieļauta, bija cilvēku atlaišana un bezdarbnieku pabalstu izmaksas
sākšana. Ar vairākiem paziņām par šo tēmu esam diskutējuši un esam vienisprātis,
ka daudz vērtīgāk pabalstos izmaksāto naudu būtu bijis ieguldīt subsidēto darba
vietu radīšanā. Neizveidotos situācija, kad dažs labs, ”uz pabalstiem sēdēdams”,
pilnībā atradinājies strādāt…

Un vēl jau, protams, ir trešā strādātnegribētāju kategorija –
personas, kuras ilgāk par pirmo algu nevienā darba vietā nespēj noturēties. Kā
saņem pirmos nopelnītos grašus, tā ”uz plosta virsū”, lai aizmirstu gan par to,
ka nedēļas nogale beigusies, gan to, ka darbā jādodas… Kurš darba devējs šādu
zildeguni gribēs paturēt?

Tam, ka liela daļa ļautiņu, kuri skaļi raud, ka nevar dabūt
darbu, patiesībā tā īsti negrib un neprot strādāt, apstiprinājumu guvu pirms
laiciņa veidojot kādu publikāciju. Darba procesā nācās tikties ar ievērojamu
skaitu autoservisu īpašniekiem mūsu pilsētā un apkārtnē, un viņi visi kā vienā
mutē atzina: nav iespējams atrast labu strādnieku. Pat jaunieši, nule nākuši no
skolas sola, neesot atrodami, kur nu vēl cilvēki ar pieredzi.

Un te nu varu teikt droši, ka nopietnos un iecienītos
autoservisos (nevis kādā garāžiņā) meistari vis nesaņem minimālo algu. Protams,
sevi ir jāpierāda! Bet vai tad tā nav ikvienā darba vietā?