Ceturtdienas pievakarē Rīgā, Zolitūdē,
notikusī nelaime, iebrūkot veikala ”Maxima” jumtam, kas dzēsa desmitiem dzīvību,
ir prātam neaptverama traģēdija. Prāts atsakās pieņemt, ka mūsdienās var notikt
kaut kas tik baiss. Darba dienas beigas, ļaudis pirms došanās mājās
iegriezušies veikalā… Taču līdz mājām viņi tā arī netika… Sievas un mātes,
bērni, vīri, brāļi, tēvi…

Plašsaziņas līdzekļos izskanējusi informācija,
ka, būvējot uz veikala jumta dārzu, neatbilstoši noteikumiem novietota pievestā
zeme un flīzes… Tāpat izskanējis, ka jau labu brīdi pirms traģiskā notikuma
saņemti signāli, ka kaut kas nav lāgā… Kāpēc netika evakuēti cilvēki???

Kopā ar Latviju un tās iedzīvotājiem smagajā
laikā ir ja ne visa pasaule, tad Eiropa gan. Ārvalstu mediju ziņu topā ir
notikums Latvijā. Ne vien augstas amatpersonas nosūtījušas līdzjītības vēstules
Latvijai, arī vienkāršie iedzīvotāji – lietuvieši, dāņi, ukraiņi utt. Seko
līdzi notikumiem Latvijā un jūt līdzi cietušajiem un bojā gājušo tuviniekiem.
Jau kopš agra piektdienas rīta galvenais sarunu temats Eiropā (ne tikai
Latvijas valstspiederīgo starpā, bet ikvienā vietā, kur pulcējas ļaudis) ir
traģēdija Latvijā.

Zolitūdē notikušais ir traģiskākais negadījums
neatkarīgās Latvijas vēsturē. Aģentūra AFP apkopojusi datus par pēdējās
desmitgadēs notikušajiem traģiskākajiem negadījumiem, kad sabiedriskajām ēkām
iebrukuši jumti.

Latvija šajā sarakstā iekļuvusi melnajā
trijniekā. Tūlīt aiz diviem traģiskajiem notikumiem 2006.gadā. 23.februārī
Krievijas galvaspilsētā Maskavā sabruka tirgus jumts 2000 kvadrātmetru platībā,
kur bojā gāja 66 cilvēki un vēl 31 guva ievainojumus. Savukārt 28.janvārī
Polijā no sniega segas smaguma sabruka Čoržovas izstāžu zāles jumts, nogalinot
65 cilvēkus. 

Ne līdzjūtības, ne sēru dienas un
kompensācijas, lai cik dāsnas tās arī nebūtu, nemazinās bojā gājušo tuvinieku
sāpes un zaudējumu. Tikai laiks – vislabākais un visnežēlīgākais dakteris –
pamazām brūces pārklās ar kreveli… Taču rētas paliks, jo zaudētos mīļos nekas
neatgriezīs… 

Tajā pašā laikā mani urda doma: kādēļ gan
joprojām neesam spējuši apgūt prasmi mācīties no citu kļūdām, kāpēc jānotiek
kaut kam baisam, lai atbildīgās amatpersonas sāktu domāt? Atkal apstiprinās vecais
labais teiciens, ka pēc kara jau visi gudri… 

Pēc traģēdijas Zolitūdē Liepājas mērs
uzdevis Būvvaldei un Būvinspekcijai operatīvi Liepājā pārbaudīt
būvobjektus un sabiedriskās ēkas par ekspluatācijas noteikumu ievērošanu. Dienestiem
jāpārbauda tās sabiedriskās ēkas, kurās ikdienā pulcējas daudz cilvēku –
lielveikalus, viesnīcas, Liepājas reģionālo slimnīcu, kultūras un izglītības
iestādes un citas vietas. Būvvaldei un Būvinspekcijai dots uzdevums īpaši
pievērst uzmanību signalizācijas ierīču un ārkārtas situāciju apziņošanas
sistēmu funkcionalitātes pārbaudei.  

Kāpēc, kāpēc tikai nu, kad Rīgas gadījumā neko
vairs par labu nevar vērst, pievēršam uzmanību drošībai? 

Atļaušos būt ciniska, taču tā nu ir balta
patiesībā, ka Latvijā par šiem jautājumiem sāk domāt tikai tad, kad notikusi
nelaime, kas prasījusi cilvēku dzīvības. Vajag piemērus? Pirms vairākiem gadiem
autoceļa Rīga – Liepāja mala ar aizsargbargeru tika norobežota un atļautais
ātrums šajā līkumā samazināts pēc tam, kad pēc avārijas dīķis dzēsa veselas
ģimenes dzīvības… Ievērojams skaits ceļa zīmju uzstādīts pēc tam, kad vienā
vai otrā vietā notikuši satiksmes negadījumi ar letālām sekām… 

Varbūt pienācis laiks mainīt paradumus – par
drošību domāt vispirmām kārtām? Vēl jo vairāk tādēļ, ka tuvojas ziema, kas,
visticamāk, ne tikai zemi, bet arī jumtus apsegs ar biezu sniega segu. Un nav
jau nemaz sen atgadījums mūsu pašu mīļajā Liepājā, kad biezā un nenotīrītā
sniega dēļ iebruka daļa veikala ”DEPO” jumta…