Šodien, 18.martā, ir svētki mūsu pilsētai – Liepājai ir
389.dzimšanas diena. Jā, daudz, kaut, tāpat kā Rīga, arī mūsu mīļā Liepāja taču
nekad nebūs gatava…

Neesmu dzimusi liepājniece, taču uzskatu sevi par
liepājnieci, tāda jūtos. Jau agrā bērnībā, pirmo reizi nonākot Liepājas balto
smilšu pludmalē, sāku lolot sapni reiz tieši šajā pilsētā nogruntēties uz
palikšanu, saukt Liepāju par savām mājām. Tādēļ bija tikai likumsakarīgi, ka
tūdaļ pēc skolas beigšanas sāku studēt tieši te, un pēc studijām meklēju darba
iespējas Liepājā.

Daudz zemju izbraukts, neskaitāmās pilsētās pabūts, taču
neviena nav tik skaista un mīļa kā Liepāja. Balto smilšu pludmale bula laikā,
kad pret krastu skalojas tikko jaušami silti vilnīši… Ziemeļu mols vētras
laikā, kad jūras varenība tam pāri veļ milzu viļņus… Vecpilsētas bruģis, kas
īpaši saistošs ir siltos vasaras vakaros, vēja notrauktiem liepziediem klāts…
Kastaņu sveces un liepziedu smarža… Un Karostas skarbais šarms…

Pietiek jebkuros laika apstākļos aiziet pie jūras, lai
smeltos spēku. Jā, varbūt par retu mēs, liepājnieki, to darām. Pilsētas viesi,
tikai reizēm iebraukuši mūsu pilsētā, nereti jūru apmeklē biežāk, nekā mēs,
vietējie. Aizbildināmies ar nevaļu; esam tik pieraduši pie pilsētas īpašajām
vērtībām, ka tās vairs nepamanām… Taču pietiek uz ilgāku laiku, kaut pāris
dienām, izbraukt no pilsētas, lai, atgriežoties Liepājā, aizcirstos elpa:
MĀJAS! Jo nav, nu nav nekur tik labi kā mājās!

Pāris dienas pirms pilsētas dzimšanas dienas mūsu mīļajai
Liepājai uzklupa nikna vētra. Ne jau pirmā. Un arī ne pēdējā. Kārtējā. Taču, kā
atzina ostā, šoreiz neparasta, ar savādu ”dabu”, līdz ar ko īpaši neganta. Lauza
zarus un kokus, papluinīja vairākas, iespējams, nekvalitatīvi būvētas ēkas,
apgāza portālceltni.

Bet esam taču pieraduši pie dusmīgākiem pūtieniem. Un
liepājnieki zina: saknes jau vējš neizplēš! Ne jau velti Liepājai piedēvēti
dažādi skaisti epiteti: pilsēta zem liepām; vēju pilsēta; pilsēta, kurā piedzimst
vējš… Neizplēsīs vētra saknes ne Liepājai, ne liepājniekiem.

Nesen sarunā kāda jauna sieviete, kura uz Liepāju pārcēlusies
salīdzinoši nesen, atzinās esam pārsteigta par liepājnieku noslēgtību,
ieraušanos sevī. Nē, tā nebūt nav! Liepājnieki nav ne sevī ierāvušies, ne
noslēgušies vai lepni. Liepājnieki ir stipri, izturīgi un mazliet piesardzīgi –
sīksti, tāpat kā mūsu pilsēta, ko rūdījuši vēji.

Tāpēc vēlos Liepājai un liepājniekiem šajā LIELAJĀ dienā
vēlēt galvenokārt sīkstumu un izturību.