Ilze Koņušaka, pirmsskolas izglītības iestādes “Prātnieks” vadītāja:

– Mūsu iestādē vakcinācijas aina mainās lēni un pakāpeniski, jo darbinieki savu izvēli izdara ļoti dažādi. Vairums pat bez jebkādiem valdības lēmumiem savakcinējās. Daļa darbinieku sākumā ieņēma nogaidošu pozīciju dažādu apstākļu un apsvērumu dēļ, domāja – paraudzīsies, kas notiek tālāk, un, ja nebūs izvēles iespēju, lems par labu vakcinācijai.

Tā kā šobrīd ir noteikts pienākums vakcinēties, viņi to darīs. Vai kāds potes dēļ atstās darbu, rādīs laiks.

Individuālās sarunās izzinu katra viedokli par vakcinēšanos. Tas ir labi, ka dots sagatavošanās laiks, lai cilvēks var apdomāt savas iespējas un laikus sapotēties.

Domāju, ka vēlme strādāt, darīt savu sirdsdarbu būs primāra un cilvēki prom no darba neies.

Protams, man par notiekošo ir bažīgs prāts. Apzinos, ka tas ir katra cilvēka, katra sabiedrības locekļa personisks lēmums. Un es respektēju katra viedokli, tomēr ir jāizvērtē arī sabiedrības vajadzības kopumā. Gan Latvijā, gan pasaulē rūpējas par to, lai būtu laba dzīvošana, sabiedrības veselība atkal tāda, kāda tai ir jābūt.

Gražina Ķervija, VSAC “Kurzeme” Aizvīķu filiāles vadītāja:

– Šis lēmums mums nav tīkams, jo daļa darbinieku nav vakcinēti. No tiem būs arī kāds procents, kas pārtrauks darba attiecības. Bet mēs vēl runājam ar darbiniekiem, strādājam ar to. Jau līdz šim esam mēģinājuši motivēt dažādos veidos.

Biju domājusi, ka varbūt varēsim tos darbiniekus, kuri nevēlas vakcinēties, nodalīt, lai viņi nebūtu saskarē ar klientiem, bet diemžēl šādas iespējas nav.

Ministru kabineta noteikumi pasaka, ka visiem darbiniekiem, tai skaitā sētniekam, ir jābūt sadarbspējīgiem sertifikātiem. Tas mums būs diezgan smagi, jo jebkurš darbinieks, kas šeit ir, man ir nepieciešams, viņam ir savi pienākumi, un bez viņa mēs iztikt nevaram. Tas nozīmē, ka mums būs vakantas vietas. Likums ir jāpilda.

Es to nepieņemu ar mierīgu sirdi, kā varbūt izklausās. Esmu par to ļoti daudz domājusi, apsvērusi variantus, kā mēs varētu rīkoties, taču vienīgā iespējamā lieta, ko drīkst darīt, ir attālinātais darbs. Taču, strādājot aprūpes centrā, tam ir minimālas iespējas.

Mēs par to esam runājuši dažādos līmeņos, jau sen esmu izteikusi bažas par to, ka kāda daļa darbinieku, visticamāk, pieņems lēmumu aiziet prom. Lai arī tas iedragās mūsu darbību, protams, pakalpojumu kvalitāte nepasliktināsies. Strādāsim tā, lai pakalpojums tiktu nodrošināts augstā līmenī. Grūtāk būs tiem darbiniekiem, kas paliks uz vietas un strādās, kamēr atradīsim jaunus un tos apmācīsim. Un arī jaunajiem ir jābūt vakcinētiem, gataviem regulāri testēties.

Vēl ir nedaudz laika, darbinieki par vakcinēšanos domā, arī man lūdz, vai es varētu organizēt kolektīvo vakcinēšanos. Apsolīju, ka to darīšu, runāšu ar medicīnas iestādēm, kas varētu atbraukt un savakcinēt. Es ļoti, ļoti ceru, ka varēsim noturēties.

Es uzskatu, ka katram cilvēkam ir brīva izvēle, un, ja viņam ir pārliecība, savs lēmums par nevakcinēšanos, tad neviens viņu piespiest nevar. Uzspiest neko nevēlos, jo augstu vērtēju katra privāto domu, bet izvēle šobrīd ir tāda: vai nu vakcinējies, vai ej prom no darba.