Vērojot dažādās situācijas, kas veidojas mūsu pilsētas ielās un droši vien saasināsies tagad, kad skolēniem sāksies vasaras brīvlaiks, laiku pa laikam atgriežos pie domas par satiksmes dalībnieku izglītošanas iespējām. Un īpaši tas sakāms par t.s. neaizsargātāko satiksmes dalībnieku grupu – gājējiem.

Pati piedalos ceļu satiksmē dažādos veidos – esmu autovadītāja, savu reizi, protams, arī gājēja, dažreiz mēdzu braukt transporta līdzeklī, ko vada kāds cits cilvēks. Un, vērojot gājēju uzvedību pilsētas ielās, ļoti bieži prātā nāk tikai viens apzīmējums – tā ir bezatbildīga.

Braucu pa O. Kalpaka ielu gaisa tilta virzienā. Jau iztālēm redzu, ka ielas malai tuvojas divi cilvēki – sieviete vidējos gados un jauneklis, iegrimuši sarunā. Var nojaust, ka viņi gatavojas šķērsot ielu, taču tajā vietā nav gājēju pārejas, turklāt manis vadītais automobilis abiem ir labi redzams jau pa gabalu. Esmu nokļuvusi viņiem tikpat kā līdzās, kad arī viņi ir sasnieguši ielas malu, un – sieviete, pat galvu nepagriezusi, sper soli uz braucamās daļas. No nelaimes izvairīties palīdzēja vien tas, ka jauneklis ar intensīvu kustību parāva savu ceļa biedreni atpakaļ. Bet, ja arī viņš, vispār neskatoties, būtu turpinājis ceļu?

Nogriežoties no Tramvaju tilta Jaunajā Ostmalā, gājēju luksoforā deg “sarkanais cilvēciņš”. Nepiegriežot tam pilnīgi nekādu vērību, vecmāmiņa ar mazuli pie rokas šķērso ielas braucamo daļu, pat negatavodamās apstāties automobiļa priekšā. Kad autovadītājs neapzinīgajai vecmāmiņai velta uzstājīgu skaņas signālu, viņa atļaujas ielas vidū apstāties un – bērna klātbūtnē! – apveltīt autovadītāju ar izteiksmīgu rādītājpirksta kustību pie deniņiem.

Sekas šādai audzināšanai var būt pašas traģiskākās. Kādā rītā mūsu ģimenei par mata tiesu izdevās izvairīties no traģēdijas. Lielās un Graudu ielas krustojumā pa Lielo ielu braucošajiem dega zaļais signāls, attiecīgi gājēju luksoforā pie tirdzniecības nama “Kurzeme” – arī “sarkanie cilvēciņi”. No Graudu ielas puses pārejai skriešus tuvojās sākumskolas vecuma meitenīte un tā arī izskrēja uz braucamās daļas. Viņa arī pat galvu nepagrieza, lai pārliecinātos par savu drošību, par to nerunājot, ka viņa vispār būtu veltījusi kādu uzmanību “muļķīgajiem” “sarkanajiem cilvēciņiem”. Tā kā ātrums tobrīd bija pat mazāks par atļauto un ceļš nebija slidens, straujais bremzēšanas manevrs bija veiksmīgs – bet, ja būtu citādi apstākļi? Ja attālums starp bērnu un braucošo automašīnu jau būtu bijis tāds, ka pat visideālākajos apstākļos neko vairs nevarētu izdarīt? Tāpēc šādās situācijās man vienmēr gribas ierosināt noteikt dubulti bargus sodus tiem, kas demonstratīvi ignorē satiksmes noteikumus bērnu klātbūtnē.

Ļoti sāpīgs punkts mūsu pilsētā ir Pētertirgus apkaime, kur abās tirgus pusēs gājēji nereti staigā “kā pa ganībām”. Kuršu ielas pusē varbūt saspringtu situāciju veidojas mazāk, jo satiksme pa Kuršu ielu ir tikai vienā virzienā. Toties Siena ielas pusē, pat neraugoties uz gājēju pāreju, kas aprīkota ar gājēju luksoforu, šādas situācijas veidojas pastāvīgi. Un atkal – policisti stāsta, ka pūloties šeit ieviest kārtību pašu gājēju interesēs, jāsaskaras ar viņu agresiju. Ne bez savas humora piedevas Madars Kleinbergs savulaik stāstīja, ka ticis šajā vietā “iekaustīts” ar kādas vecmāmiņas nūju, kad mēģinājis sirmajai kundzei aizrādīt, ka viņa ielu šķērso neatļautā vietā.

Ir uzsākti un pabeigti vairāku videosižetu veidošana par drošību pilsētas ielās. Piemēram, Liepājas Neredzīgo biedrības priekšsēdētājam Mārim Ceirulim bija ideja, ka gājēju drošībai veltītos videosižetus vajadzētu demonstrēt pilsētas sabiedriskajā transportā – autobusos un tramvajos. Jāsaka, ka šī doma nemaz nav peļama. Tomēr, pirms izšķirties par to, ka satiksmes drošībai veltīto videosižetu veidošana būtu jāturpina, būtu interesanti uzklausīt liepājnieku domas par aktualitātēm pilsētā jautājumos, kas attiecas uz mūsu visu un – varbūt pat galvenokārt! – uz mūsu bērnu drošību.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja