Daudzu daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem pastkastītē bija iemesta lapiņa, kur publiskoti mājas atsevišķu dzīvokļu parādi: vienā pusē bija noradīts dzīvokļa numurs, bet otrā pusē – parāda summa.

Arī daudzdzīvokļu māja, kurā es dzīvoju, saņēma šādu parādnieku lapiņu. Protams, tas piesaistīja mūsu uzmanību un sākām pētīt parādu summas un prātojām, kuros dzīvokļos dzīvo apzinīgie maksātāji un kuros grēkāži, kas nav samaksājuši. Un, saprotams, ka aptuveni zinām māju iedzīvotājus un kuros dzīvokļos viņi dzīvo. Un, cik diez patīkami ir parādniekiem, ka pārējie māju iedzīvotāji zina par to, ka viņi ir parādā un cik lielos apmēros? Protams, pārējie māju iedzīvotāji var sākt skatīties šķībi vai celt pretenzijas pret parādniekiem.

Lai gan ir teiciens, ka “parāds nav brālis” un “parāds paliek parāds – tas jāsamaksā”, taču – cik tas ir ētiski gan pret pašiem parādniekiem, gan citiem māju iedzīvotājiem, kuriem parādu nav?
Vai tiem, kam nav parādu, būtu jāzina, kuros dzīvokļos ir parādi un cik lielas summas? Manuprāt, diezgan bezatbildīgi no tiem, kas šādas lapiņas bija izplatījuši, jo sekas šādā gadījumā var būt neparedzamas. Kas atbildēs par to,ka kādas mājas iedzīvotāji, kuriem, nedod Dievs, nebūs pieslēgta apkure vai atslēgts siltais ūdens parādnieku dēļ, sāksies kaimiņu nesaskaņas, draudēšana un pat vardarbība savu interešu vārdā? Tādi stāsti dzirdēti daudz. Parādu publicēšana ir sava veida Linča tiesa.

Un, vai tas nav absurds, ka melnajā sarakstā uzrādīti ne tikai lielie parādnieki, kuriem parādu summa sasniedz tūkstoti, četrus tūkstošus latu, un līdz ar viņiem uzrādīts viens nabaga dzīvoklis, kam parāds ir nenormāli milzīgs – pāris lati vai divi santīmi. Tas ir smieklīgi.

Manuprāt, šādas parādu lapiņas vajadzēja izplatīt apdomīgāk – nevis iemest visās pastkastītēs kā komerciālu reklāmu, bet kā konfidenciālu informāciju pašiem parādniekiem. Jo parādu publicēšanu visiem iedzīvotājiem ir kā līšana otra guļamistabā vai naudas maciņā.

Liene Andersone,
daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāja