Lieldienu laiks man saistās ar atdzimšanu dabā, jo visur parādās puķes, pumpuri, sāk raisīties lapas, un, protams, ar Kristus augšāmcelšanos. Tas ir lielākais notikums kristiešiem, un ne tikai kristiešiem.

Tiem, kas nav tik tuvu saskārušies ar ticību un ir aizgājuši tālu no Dieva vai vispār ikdienā par to nedomā, jo ir daudzas citas rūpes, gribētu dot daļu no savas atklāsmes, kas man šonedēļ radās, ejot pa Pētertirgu. Redzēju plakātiņus ar informāciju, kas aicina uz dažādiem Lieldienu pasākumiem. Viens no tiem – olu ripināšana. Protams, šajās Lieldienās lielākā daļa no mums vārīs, krāsos, sitīsies ar olām un ripinās tās. Varbūt tajā brīdī, kad šī ola ripo, padomājiet katrs – uz kurieni šī ola ripo? Uz kurieni tā varētu aizripot? Vai nebūtībā vai arī pie Dieva? Mēs esam kas vairāk nekā šis fiziskais ķermenis, kurš redzams pārējiem un mums pašiem spogulī. Mūsos ir arī gars un der aizdomāties – kas ir šis gars, vai tas varētu būt daļiņa no Dieva un vai es varētu veidot attiecības ar Dievu?

Daļa cilvēku aiziet uz baznīcu vien divas reizes gadā. No vienas puses arī tas nav slikti, jo parāda, ka cilvēki kaut ko meklē. Tātad, ir kāds tukšums, kuru cilvēki vēlas aizpildīt. Mana meitiņa stāsta, ka tas tukšums sirsniņā ir domāts Dieva mīlestībai. Katram no mums ir vieta sirdī, kur ielīt šai mīlestībai. No otras puses, nevaram no tā gaidīt labu ražu, ja augu aplaistam vien divas reizes gadā, kā aizejot uz baznīcu krustiņa ievilkšanas pēc. Līdzīgi ir veidojot attiecības ar cilvēkiem. Diez vai var saņemt patiesu draudzību no cilvēka, kuru tu it kā mīli, bet ikdienā nepievērs viņam uzmanību un aizej ciemos tikai lielajos svētkos.

Mēģināsim cits citu ieraudzīt no jauna ikdienā, kad skrienam un pelnām naudu un pērkam apģērbbu, labāku mašīnu, visu, kas mūsdienās ir tik aktuāls. Arī svētku reklāmas drudža jūklī starp Lieldienu zaķiem un raibajām olām ir vērts apstāties un padomāt, kas mēs, cilvēki, esam cits citam, par kopābūšanas būtību un mīlestības sniegšanu. Jo Kristus ir teicis: “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.” Tas jau nenozīmē, ka, esot kristiešiem, nav ikdienas ķezu, strīdu un problēmu. Bet svarīgākais ir ceļš vienam pie otra. Tā bija viena no lietām, kuras sludināja Kristus.

Tomēr Lieldienas nevar skatīt tikai šādā aspektā, ir jāredz ka šie svētki ir kā iespēja, jo Kristus ir augšāmcēlies dēļ mums. Tie ir lielākie svētki. Ja mēs pieņemam Kristu kā mūsu pestītāju, tad arī mums ir iespēja augšāmcelties.

Liene Rūja-Lāma,
kristiete