Intervija ar politiski represēto Lilitu Liepiņu.

– Ko jūs atceraties no izsūtīšanas un pirmajiem gadiem tur?

– Es atceros vairākas epizodes. Man kā divgadīgam bērnam tās šķita iespaidīgas.

Atceros to brīdi, kad mūs aizveda uz sādžu Omskas apgabalā, kur mūs nometināja. Es biju aizmigusi, mamma mani modināja. Kad pavēru acis, redzēju, ka esam milzīgās ragavās un mūs velk traktors.

Nonākot sādžā, apkārt sastājās vietējie iedzīvotāji, viņiem tas bija liels notikums.

Mūs ievietoja zemnīcā. Mamma gāja darbā, lielākie bērni skolā, bet es paliku viena pati, jo biju jaunākā. Tur bija žurkas, un man bija bail no tām. Mamma mani samācīja – ja redzi žurku, paņem kaut ko un met virsū, lai sabiedē. Es sēdēju gultā un, kad žurkas nāca ārā, metu ar to, kas bija pa rokai.

Vēl atceros pavasarus. Ciema ielas bija pārplūdušas, jo nebija grāvju. Kūstošais sniegs applūdināja visu. Kad man bija jāsāk iet skolā, mamma mani nesa pāri ūdenim.

Pirmie divi bija bada gadi.

Atceros savu trešo dzimšanas dienu. Mājās nebija, ko ēst. Mamma kaut kādu drēbi iemainīja. Arī krieviem tur nekā nebija, vienīgais, ko varēja dabūt pretī, bija sarkanās bietes. Tās izvārīja.

Un mamma kaut kur dabūja vienu olu. Viņa teica: “Šodien Lilitai ir dzimšanas diena, izvārīšu viņai olu.” To es arī atceros. Par to man vienmēr birst asaras.

– Arī pēc tik daudziem gadiem par piedzīvoto ir grūti runāt.

– Ne visiem tā ir, bet man jā. Ja par to nerunā, tad jau nekas. Bet, ja sāku atcerēties, kļūstu emocionāla.

Es varu piebilst vien to, ka krieviem to nekad nepiedošu. Viņi izjauca mūsu ģimeni.

Tēvu 1951. gadā nošāva. Partizānu grupai, kurā viņš bija, Otaņķos tagad ir piemineklis, izveidota piemiņas vieta.

– Cik ilgi bijāt izsūtījumā, un kāda bija atgriešanās?

– Līdz 1957. gadam, kopā tie bija astoņi gadi un, šķiet, četri mēneši. Līgo vakarā mēs iebraucām Rīgā.

Tas man bija liels brīnums, jo es tādu pilsētu nebiju redzējusi.

Mani pārsteidza, ka cilvēki staigā tautastērpos, ziedu pušķos ir kalmes, rudzupuķes, margrietiņas. Es brīnījos – tik daudz puķu! Jo tajā vietā, no kuras atbraucām, tādas neauga.

– Kā par deportācijām būtu jāstāsta mūsdienās, un vai tas netiks aizmirsts?

– Tā arī jāstāsta, kā bija. Bet laiks iet… Kamēr mēs vēl esam dzīvi, tikmēr jau pieminēs. Bet vēlāk…

Domāju, ka ar laiku aizmirsīsies. Varbūt ne pilnībā, bet…

Liepājas Politiski represēto klubs varbūt vēl kādus piecus gadus pastāvēs. Mums visiem jau ap 80. Man pašai 79 gadi. Cik tad ilgi var staigāt pa šo zemi?

Es ļoti sekoju līdzi tam, kas notiek Ukrainā. Man ir ļoti smagi to visu redzēt. Krievi iet uz priekšu, ukraiņi katru dienu iet bojā. Tur arī cilvēkus ved prom no mājām, līdzīgi, kā tas notika ar mums.

Pārņem lielas dusmas. Ja es būtu jaunāka, brauktu uz Ukrainu palīdzēt.

– Ko vajadzētu mācīt jaunajai paaudzei?

– Es domāju, ka skolotājiem vairāk jāaudzina patriotisms. Man liekas, ka tā pietrūkst.