Intervija ar Mājas kafejnīcu dienu dalībnieci Lolitu Ķergalvi.

– Cik sen rīkojat mājas kafejnīcu “Lauku šarms “Auziņās”” Nīcas pagastā?

– Šis būs trešais gads. Svārstījāmies, vai šogad pieteikties, tomēr nolēmām piedalīties. Šaubas bija tāpēc, ka ir liela atbildība. Vajag apņēmību, jo nav jau tā, ka uzaicini ciemos ģimeni vai draugus. Te atbrauc ļoti daudz svešu cilvēku, un tev visam jābūt gatavam.

Pēc pagājušā gada sapratām, ka tas nemaz nav tik viegli.

Pirmajā gadā viss notika ideāli un mēs bijām pilni entuziasma, bet pagājušajā gadā laikapstākļi daudz ko izjauca – pusotru nedēļu pirms Mājas kafejnīcu dienām lija. Mums nav telpu, kur patverties zem jumta.

Nācās mainīt iecerēto konceptu – pārcelties tuvāk siltumnīcām uz saimniecības darba zonu, kur vide nebija tik sakopta. Lietus dēļ nevarējām ne laikus zāli nopļaut, ne visu izdarīt tā, kā gribējās. Tāpēc man palika nelaba pēcgarša.

Tagad mums dārzā ir uzcelta liela lapene, tāpēc jutīsimies drošāk.

– Vai pieredze likusi kaut ko darīt citādi nekā sākumā?

– Ēdienos neesam neko mainījuši. Tas, ko izveidojām pirmajā gadā, ļoti labi strādā vēl joprojām.

Mums ir sava sešu cilvēku ģimenes komanda – es, mans vīrs Arnis Ķergalvis, vīra māsa, vīra mamma, mana mamma un patēvs –, un katram sava vieta.

Brīžiem gan virtuve pārvēršas par kaujas lauku.

Visvairāk jau mamma dzird, kad kāds uz otru apvainojas vai kaut kas nesanāk, bet tas ir tikai uz mirkli, jo – visi strādājam kopā.

Mēs ar vīru gatavojam ēdienus. Patiesībā lielākā daļa ir sagatavota jau iepriekš – jaunie kartupelīši izvārīti no rīta, tos uz lielās pannas tikai apcepam. Ārā uz grila cep tikai šašliku un butes; tās sagādājis vīrs, viņš ir zvejnieks.

Vīra māsa pieņem pasūtījumus, bet abas mammas visu dienu mazgā traukus.

– Kas sagādā lielākās grūtības?

– Slikti laikapstākļi ir pats lielākais mīnuss, jo ietekmē sagatavošanās procesu. Man patīk, ka viss ir tā, kā esmu ieplānojusi, tāpēc, kad kaut kas izsit no sliedēm, ir grūti. Taču pie visa pielāgojamies.

Es domāju, ka šogad būs labāk. Parasti mums kafejnīca bija jūlija vidū, taču pagājušajā gadā vasara bija auksta, un no mūsu ēdienkartes produktiem, kurus pārsvarā audzējam paši, daudz kas nebija izaudzis. Nebija kabaču, nebija tomātu.

Nācās braukt pa kaimiņiem un meklēt, kurš var palīdzēt.

Mums ir tomātu siltumnīca, un ikdienā tirgojam tomātus, bet līdz jūlija vidum tie vēl nebija gatavi. Šogad pie mums Mājas kafejnīcu dienas būs 1. un 2. augustā – tieši tomātu laikā. Cerams, ka viss jau būs izaudzis un nebūs nekas jāmeklē apkārt.

Protams, beigās ir fizisks nogurums, bet arī ārkārtīgs gandarījums. Kad vakarā visi aizbraukuši un kafejnīcas durvis aizvērtas, tad ir izjūta, ka esam izdarījuši kaut ko labu.

Cilvēki labprāt brauc pie mums, un ne reizi nekas no ēdieniem nav palicis pāri. Pilnīgi viss tiek apēsts, ka nepaliek mums pašiem.

Cilvēki ir kolosāli, viņi arī dod enerģiju turpināt. Pat pagājušajā gadā, kad mani pašu ļoti satrauca visas nepilnības, cilvēki tās nemaz nesaskatīja. Viņi bija ļoti atsaucīgi.

Pie mums ir lauku šarms un, kā jau laukos jābūt, – ne vienmēr viss ir perfekti.

Turklāt mēs šeit dzīvojam ikdienā, māju kafejnīca nav speciāli izveidota vieta viesiem. Tās divas dienas gadā atveram savu sētu ciemiņiem, bet pārējā laikā dzīvojam parastu dzīvi kā visi.

– Vai ar kafejnīcu nopelnāt?

– Nav tā, ka strādājam pa nullēm, kaut kas jau katram tiek, bet arī par lielu peļņu nevar runāt.

Pirmajā gadā pie mums atbrauca cilvēki, kuri paši domāja veidot mājas kafejnīcu, un viņiem teicām uzreiz –

ja galvenā doma ir nopelnīt, tad labāk nemaz nesākt.

Ieguldījumi ir lieli, kaut vai krāsas, dēļi, visādi sīkumi teritorijas sakārtošanai. Katrs atsevišķi šķiet neliels pirkums, bet kopā sanāk ievērojama summa. Mums šis tas noderēs no iepriekš pirktā, tā ka nebūs pilnīgi viss jāgādā no jauna.

Labi, ka trauki ir pašiem, lielākā daļa palikuši no manas vecmāmiņas. Man vienmēr paticis uzņemt ciemiņus, un ome reiz teica: “Ņem, tev noderēs.”

Ome aizgāja, bet viņas traukus saglabājām. Tie ir no padomju laikiem, nav moderni, toties skaisti – ar zelta maliņām. Kaut ko esam piepirkuši klāt, piemēram, glāzes, bet lielākoties visa pietiek.