Varētu teikt, tas vispār ir kaut kāds absurds, ka policijas dienestā, faktiski visos Iekšlietu ministrijas dienestos, militārā dienestā, veselības aprūpes nozarē vai izglītības nozarē strādājošajiem un citās it kā prestižās darba vietās strādājošajiem ir jāmeklē iespējas nopelnīt papildus naudu citā darba vietā, lai varētu pienācīgi dzīvot, atpūsties, rūpēties par ģimeni, nodrošinātu bērniem labu izglītību, dotu iespēju bērniem nodarboties ar sporta veidiem, apmeklēt mūzikas skolas utt.

Varētu uzskaitīt veselu virkni nepieciešamību vai vēlmju. Kaut vai tādas nepieciešamas lietas, kā mājokļa iegādi. Šobrīd atalgojums ir eksistēšanai, tas ir dzīvokļa īres apmaksai un pārējiem ar dzīvokli saistītajiem maksājumiem, transporta izdevumiem un pārtikai. Par pārējo var tikai sapņot.

Kāds noteikti oponēs: “Ko tad vēl vairāk vajag? Paēduši esat, jumts uz galvas ir, pietiek. Kādu šiku vēl gribat?” Būt policistam – tas ir aicinājums. Bet jāatceras, ka policists ir amatpersona, kurai nepārtraukti nākas strādāt dažādos spriedzes apstākļos, jāprot adekvāti reaģēt uz notiekošo katrā bīstamā, sarežģītā situācijā, jāpieņem atbildīgs lēmums.

Patiesībā tāds divās vai trīs darba vietās strādājošs policists ir monstrs, jo paspēj būt visur: gan policijas darbā, gan otrajā darba vietā, gan rūpēties par ģimeni, piedalīties kultūras dzīvē, sporta dzīvē, piedalīties ar bērniem dažādos pulciņos utt. Un pēc tam atkal atgriezties darba ritmā, ne visai labi izgulējies un atpūties.

Bet kuru tas interesē. Pat “Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Dz. Zaķis vēl nesen paspēja paņirgāties par policistiem, uzsverot, ka ar atalgojumu viss ir kārtībā, vajag tikai izglītoties, strādāt vairāk, tad būs lielāks atalgojums. Sanāca smiekli un dusmas vienlaicīgi. Secinājums: šis varas kalps ir nokāpis uz Zemes no Marsa. Laikam viņam jāpaskaidro, ka policists saņem noteiktu fiksētu algu un viss, un nevienam neinteresē, vai viņš rezultātu sasniedzis, pārstrādājot normatīvo laiku vai nē.

Un kur liks visus ar augstāko izglītību? Vai kabinetos? Nav jau tik daudz to kabinetu un vadošo amatu. Kas patrulēs ielās un nodrošinās sabiedrisko kārtību? Tā ir vienkārša ņirgāšanās no varas pārstāvju puses. Bet tā bijis gadiem ilgi.

Ja turpinām par šiem daudzās vietās strādājošajiem policistiem, tad jāsaka, ka visam ir savs laiks. Diemžēl neesam nenogurdināmi metāla roboti un kādu brīdi baterijas sāk “nosēsties”, varbūt pat zūd motivācija, jo šķiet, ka nekas jau neuzlabojas. Ministri tik sola un sola kārtējo algas paaugstinājumu, bet aizmirst pateikt, ka pirms tam jau algas tika pamatīgi nogrieztas. Kas var būt labāks pirms kārtējām vēlēšanām vai citām izmaiņām politikā, kā kaut ko pasolīt un varbūt pat solīto izpildīt, tas ir, iepriekš atņemto atalgojuma daļu atkal piešķirt. Bet kur ir garantija, kad atkal nesekos nākamās reformas, proti, nākamais algas samazinājums, jo ir taču krīze un vēl nezin kāds tur zvērs.

Tāpēc tas ir normāli, ka nevienam vairs nav ticības ko gaidīt un tā arī strādā divās vai vairāk darba vietās. Nē, tas nav normāli, bet Latvijā tas skaitās normāli. Un tā tas turpinās gadiem.

Visideālākais modelis būtu: katrs strādā savā nozarē un viss, jūtas kā profesionālis, darbu dara ar prieku, kvalitatīvi, saņem pietiekošu atalgojumu, lai nav jāmeklē citas darba vietas.

Jācer, ka Latvijā kļūs arvien spēcīgākas arodbiedrības visās nozarēs, kas spēs panākt, lai katrā nozarē strādājošais saņemtu pietiekošu atalgojumu.

Tajā pašā laikā jāsaprot, ka nekas nebūs tūlīt un tagad, jo valsts budžets nav liels un ekonomiskā situācija kopumā nav tā labākā – likvidētas daudzas infrastruktūras, rūpnīcas. Ražošana, eksports – ne tajā augstākajā līmenī. Un tas ietekmē, cik daudz var iekasēt nodokļu veidā, ar ko papildināt valsts budžetu, no kā savukārt izmaksāt algas budžeta iestādēs strādājošajiem.

Bet šāda situācija nav tikai Latvijā, tāda ir arī kaimiņvalstīs – Lietuvā, Igaunijā.

Madars Kleinbergs,
bijušais Liepājas PRPP Ceļu policijas priekšnieks