Intervija ar Priekules vidusskolas skolotāju Mariku Šefleri.

– Labo darbu kartē esat reģistrējusi Gramzdas Sociālās aprūpes un rehabilitācijas centra “Laimas” iemītnieku frizēšanu.

– Mana otra profesija ir friziere. Šogad Labo darbu nedēļā safrizēju Gramzdas rehabilitācijas centra iemītniekus, bet akcijā piedalos no tās sākuma – jau 17. gadu, vietas pamainot.

Esmu braukusi uz Aizvīķu pansionātu, kovida laikā frizēju skolēnus no maznodrošinātām ģimenēm.

Uzskatu, ka labos darbos noteikti jāiesaista bērni, tāpēc kopā ar viņiem esmu darījusi visu ko.

Citugad braucām pie dzīvniekiem uz “Libertu”, bet šogad ar savu audzināmo 4. klasi – uz Gramzdu.

Bērni vecajiem cilvēkiem sagatavoja dzejoļus, zīmējumus, un rīkojām koncertu. Viņu vecāki bija salikuši dažādu produktu grozu; pat nē – veselu galdu ar paciņām, un iepriecinājām cilvēkus.

Tā ka arī skolēnu vecāku līdzdarbība ir ļoti svarīga.

Atzīstu, ka man strādāt pansionātā ir emocionāli ļoti grūti, it īpaši, kad redzu cilvēkus, kuri nerunā, bet tikai smaida. Taču šonedēļ braukšu pie viņiem jau trešo reizi.

– Kāpēc iesaistāties akcijā, ko tajā gūstat? 

– Man šis darbs dod gandarījumu. Es redzu pretī cilvēku, kas no manis saņem, un tad arī pati jūtos priecīga.

Uzskatu, arī bērniem jāiemāca, ka var darīt labu citiem cilvēkiem, dot viņiem, neko pretī neprasot. Un tas jādara skolā, kur viņi pavada dienas lielāko daļu.

Es jau pirms daudziem gadiem jutu nepieciešamību iesaistīties labdarībā. Man pašai ir invaliditāte, un esmu sevi izcēlusi, uzturējusi tā, ka vienmēr gribējies ko dot citiem.

Kad atnācu strādāt skolā, nevarēju saprast – kā ģimenēs, kurās ir daudz bērnu, vecāki var samaksāt friziera pakalpojumus? Un tad sāku labdarības dienās griezt matus bērniem, kuri ģimenē ir trīs, četri, pieci.

Tā iesāku Priekulē, un pēc tam jau vairs bez frizēšanas nevarēju.

Kad iesākts cilvēkiem palīdzēt, tad tas ir jāturpina!

Mēs ar skolēniem jau negaidām tikai, kad izsludinās Labo darbu nedēļu, mums tā ir arī citā laikā, kad labie darbi jau beigušies vai vēl nav sākušies.

Es ar bērniem satiekos arī brīvlaikā, kad pie skolas sabirušas lapas, un tad mēs ejam un grābjam. Bērni sapulcējas, lai palīdzētu sētniecei un viņai būtu vieglāk.

Ir nākuši arī pie manis grābt sētu, un reiz kādas ģimenes vecaimammai ar klasi rudenī grābām dārzu.

Šie kopīgie darbi dod vairāk nekā gandarījumu par palīdzēšanu.

Es, būdama skolotāja, jūtos citādāk nekā ikdienā, un bērni – tāpat, jo vairs nav stunda un nepārbauda zināšanas, esam ārpus skolas.

Ir tikšanās reize, kurā jūtamies brīvi, mācāmies draudzēties, sarunāties un dalīties, izstāstīt kādus piedzīvojumus.

Viss jau nebeidzas tikai ar darbiem, mēs kaut ko vēl paķeram klāt.

Šoreiz Gramzdā uzaicinājām skolotāju Skaidru Klasiņu, lai pastāsta mums par Gramzdu. No viņas daudz uzzinājām un ar viņu kopā jauki pavadījām laiku.

Skolotāja ir gramzdeniece un strādājusi skolā, kas tagad likvidēta, bet kādreiz atradās tagadējā aprūpes centra ēkā.

– Kāpēc, jūsuprāt, maz Dienvidkurzemes iedzīvotāju atsaukušies Labo darbu nedēļai?

– Es domāju, ka pilsētās un pagastos nav viena aizrautīga cilvēka, kas pavelk uz darīšanu, bet tāds ir nepieciešams.

Visi aizņemti savos ikdienas darbos un varbūt pat nepievērš uzmanību, ka izsludināta akcija, vai arī par to nemaz nezina.

Man citādi – darbs ir tāds, kas saistīts ar labestību, un man ir iespēja to mācīt bērniem.

Es uzskatu: ja būs cilvēki, kuri ierosina darīt, tad arī būs tie, kuri atsauksies.

Kā bija pagājušogad mūsu skolā – arī skolotājas salika grozu ar paciņām, ko mēs vedām vecajiem cilvēkiem uz Gramzdu. Viņas zināja, ka turp braukšu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.