Savus svētkus svin daudzas pilsētas, tomēr Latvijā nezinu otru tādu, kuras iedzīvotāji tik ļoti būtu pārņemti ar savējo, kā Liepāju. Lai gan es saprotu ikvienu, kuru savaldzina šī, skarbumā un maigumā pretrunīgākā no visām man zināmajām Latvijas pilsētām.

Liepājnieku lokālpatriotisms mani aizvien vēl pārsteidz tad, kad gan pelnītu, gan nepelnītu lepnumu par Liepāju liepājnieks iznes pasaulē. Un tikpat ļoti mani pārsteidz jebkādas pašcieņas un savas pilsētmīlestības trūkums tad, kad liepājnieks gāna savu pilsētu un citus liepājniekus pēdējiem vārdiem savā, liepājnieku vidū.

Nu, protams, es taču arī saredzu iztukšotās, ar zālīti aizaugošās ielas un rindām logus, kuriem jau gadiem ilgi nav neviena, kas tos nomazgā. Liepāja – tāpat kā Latvija! – izretinājusies, jo daudzi ir aizbraukuši. Tukšums sāp.

Tieši tāpēc gribas būt jo pateicīgākai visiem tiem darītājiem, kuri šeit ir noturējušies. Nezinu, vai dzīvošanu Latvijā un Liepājā var tiešām saukt par varoņdarbu, kā to nosaucis viens no kādreizējiem bijušajiem Gada liepājniekiem, arhitekts Uldis Ekšteins. Taču es piekrītu viņam un citiem intervētajiem Gada liepājniekiem – vārds “paldies” ir pašapziņas cēlējs. Pateicīguma pietrūkst pat vairāk nekā naudas. Pietrūkst prasmes būt pateicīgiem.

Tāpēc es gribētu, lai Liepājas dzimšanas dienu atzīmējam ne tikai ar torti, dziesmu un karodziņiem, bet arī ar paldies tiem liepājniekiem, kuri mūsu katra atsevišķajā dzīvē ir vai ir bijuši tik nozīmīgi, bet kuriem tā pa īstam īsti nekad nepasakām, cik viņi mums ir svarīgi. Un kuriem varbūt pat nekad neviens to nepasaka. Tāpēc novēlu, lai pilsētas dzimšanas diena ir Pateicības diena – ne tikai Goda un Gada liepājniekiem, kuri to tik tiešām ir pelnījuši, bet arī citiem – mūsu dzīves skolotājiem un visiem pārējiem, kuri Liepāju padara par neatkārtojamo Liepāju.

Nora Driķe,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste