Lasot internetā rakstus un tiem sekojošos komentārus, rodas sajūta, ka jo dienas, jo sliktāk. Brīžiem pat negribas vērt vaļā to komentāru sadaļu, lai atkal tos mērkaķa murgus lasītu.

Viskaitinošākie ir tie globālā tīkla “profesori”, kuri ir tik unikāli un tik erudīti visās jomās. Viņus droši var saukt par indivīdiem, kuriem melnā josta muldēšanā. Par katru tēmu šim profesoram ir savs viedoklis, kurš ir vispareizākais un neapstrīdamākais. Pietiek ar to, ka kāds iedrošinās viņa taisnību apstrīdēt vai noliegt. Tad sākās mātes vārdu lavīna, pārējo saukāšana par mērkaķveidīgiem banānēdājiem un neko nesaprotošiem alu cilvēkiem. Un tieši šī iemesla dēļ es pārsvarā atturos no jebkādu komentāru pievienošanas.

Nav jau tā, ka šī problēma ir tikai Latvijā. Palasot ārzemju ziņas, tur ir aptuveni tāda pati problēma.

Cilvēks, kurš reālajā dzīvē ir tik neievērots, apdalīts un nesaprasts, var beidzot izspridzināt savu sāpi ar klaviatūras palīdzību. Tas nekas, ka saprašana par tēmu, par kuru tiek pievienots komentārs, ir maza, tas nekas, ka padara sevi par dumiķi, bet vajag. Tikai diemžēl mēs jau dzīvojam reālajā dzīvē, nevis tīmeklī. Takš saņemies mazais kuprainais komentētāj un izsaki savu domu, savu unikālo skaidrojumu sabiedrības priekšā, nevis klabinot klaviatūru un slēpjoties aiz svešām IP adresēm.

Lielākā daļa no komentētājiem arī neapzinās sekas, kas var iestāties pēc šiem cieņu un godu aizskarošiem komentāriem. Ja kāds vēl domā, ka viņa dators ir viņa cietoksnis, tad iesaku padomāt vēlreiz. Tehnoloģijas ir spēcīgi attīstījušās, un noskaidrot, kurš ir šo komentāru autors, ir vieglāk, kā saķert iesnas ziemā. Lai arī kā centīsies un slēpsies, vienalga reiz kāja paslīdēs un tad jau būs jārunā ar cilvēkiem formās. Un ne jau vienmēr tevi vēlēsies atrast likuma kalpi, var gadīties vēl ļaunāk. Nesaucot uzvārdos, ir vairāki cilvēki, kas par saviem aplamajiem komentāriem jau ir atbildējuši un saņēmuši sodu. Tāpēc iesaku savas aplamības paturēt pie sevis, nepiesārņot portālus un noņemt ikdienas stresu savādākā veidā.

Reigans