Šis laiks ir grūts mums visiem, cienījamie lasītāji. Un nav iespējams noteikt, kam tieši ir vissmagāk, – vai bez darba palikušam bēdas glāzē slīcinošam vīram, vai Dieva kalpam un savas draudzes ganam, kas aicina aizlūgt par šo vīru. Vai mediķim, kura veselība šodien visai Latvijai ir daudz svarīgāka, nekā mēs līdz šim spējām iedomāties. Vai lielveikala pārdevējam, kurš, ieslīdzis apātijā, kā robots baksta kases aparāta ekrānu, saprotot, ka Covid-19 briesmām ir pakļauts ik minūti. Vai žurnālistam, kura darbs sabiedrībai šajā laikā ir īpaši nozīmīgs. Esmu kompetents izteikties par manis vadīto mediju darbu.

Tā kā pēdējā laikā tieši žurnālisti tiek nepamatoti vainoti te panikas sēšanā, te negatīvas informācijas pārliekā izplatīšanā, te melu propagandēšanā, gribu uzsvērt, ka izdevniecības “Kurzemes Vārds” mediji turpinās ar atbildību šajā sarežģītajā laikā vākt, apkopot un izplatīt liepājniekiem ziņas, kas viņiem, pēc redakcijas ieskatiem, ir ļoti svarīgas. Mēs rakstīsim, kaut arī kādam tas būs nepatīkami, nepieņemami vai aizskars viņa “vienīgo pareizo un svēto patiesību”.

Mēraukla joprojām būs žurnālistikas profesionālās vērtības.

Žurnālisti nepakļaujas nekādai ietekmei, kas ierobežo brīvu informācijas plūsmu vai traucē atklātas debates par jebkuru sabiedrībai nozīmīgu jautājumu. Žurnālisti ir par daudzpusīgu viedokļu apmaiņu, analītisku un kritisku nostāju pret politisko, ekonomisko un tiesu varu, aizstāvot sabiedrības un indivīda tiesības. Divi pēdējie teikumi ir izvilkums no izdevniecības “Kurzemes Vārds” žurnālistu ētikas kodeksa, kuru SIA valde pieņēma jau 2012. gadā.

Kāds restaurē Sv. Trīsvienības katedrāli, ievērojot sarežģītus pieminekļu aizsardzības noteikumus, cits vēsturiskai ēkai Karostā nelegāli ceļ papildu stāvu: mēs rakstījām gan par vienu, gan otru procesu. Liepājas pašvaldība organizē prāmja pasažieru sagaidīšanu ostā, veicot koronavīrusa analīzes un viņus nogādājot mājās, taču citi mūsu pilsētā ignorē pašizolācijas noteikumus – rakstījām un rakstīsim arī par to.

Koncertzāle “Lielais dzintars” Covid-19 pandēmijas laikā rīko attālinātus koncertus ar spilgtu mākslinieku piedalīšanos, nevis klausītājus mēģina droši izkliedēt pa plašo koncertzāli, bet Liepājas Sv. Annas baznīcas draudze rīko klātienes Lieldienu pasākumu, kurā pulcējas vismaz 50 cilvēku. Jā, arī par šīm norisēm mēs rakstījām.

Tas nenozīmē, ka mēs nostājamies pret baznīcu vai nomelnojam to. Mēs informējam par, mūsuprāt, svarīgām lietām, taujājot pēc iesaistīto viedokļiem un tos atspoguļojot. Un ļaujam lasītājam domāt un pašam izdarīt secinājumus.

Nav manos spēkos pateikt, vai mūzika dziedē tikpat spēcīgi kā ticība Jēzum Kristum, bet – par vienu esmu pārliecināts – ļoti dziedē. Bet tas visiem mūzikas mīļotājiem Liepājā klātienē ir liegts. Tāpat kā liegts kopā pulcēties draudžu locekļiem. “Tomēr dievnami ir publiskas telpas, kuras oficiāli nav slēgtas, un cilvēki tajos drīkst ieiet un atrasties. (..) Lieldienu laikam līdz 20. aprīlim tika pievienots papildu noteikums, ka šādu apmeklētāju baznīcā (neskaitot garīgo un kalpojošo personālu) nedrīkst vienlaicīgi būt vairāk par 25,” vakar “Kurzemes Vārdam” pauda arhibīskaps Jānis Vanags.

Citēšu vēl vienu luterāņu mācītāju: “Draudžu un mācītāju pūliņus interpretēt ierobežojumus vairāk sev par labu, es domāju, ka tā ir ļoti nepareiza pieeja.

Ir skaidrs, ka slēgtas baznīcas ir sāpe draudžu locekļiem, nespēja saņemt Vakarēdienu arī, tie ir arī finansiāli zaudējumi. Bet tieši tāpēc, ka mēs ciešam zaudējumus individuāli un kolektīvi, arī ekonomiski – tāpat kā visi –, tieši baznīcai ir jābūt par piemēru citiem – aizslēdzot sevi ciet. Lielveikali vēl ilgi darbojās, skaidrs, bizness ir svarīgs, taču baznīcai ir jāvēstī – šis nav mums bizness, mēs labprātīgi no tā atsakāmies un negaidām, kad mūs aizliegs no augšas. Cilvēki mums ir svarīgāki nekā viņu dažas nepiepildītās reliģiskās vajadzības vai neatnestie ziedojumi.”

Ints Grasis, izdevniecības “Kurzemes Vārds” vadītājs