Maģistra studiju ietvaros moduļa “Kultūrā balstīta ekonomika” veicām izpēti par eirobāreņu (ar to saprotot bērnus un nepilngadīgos jauniešus, kur viens vai abi vecāki ir devušies peļņā uz ārzemēm) situāciju Liepājā. Rezultāts liek satraukties un domāt, ko darīt, jo viņu skaits ar katru gadu palielinās. Salīdzinot 2006.gada rezultātus (478) ar 2010.gadu (780), skaits ir gandrīz dubultojies.

Pētījumu veicām sadarbībā ar Liepājas Izglītības pārvaldi, sociālo dienestu, bāriņtiesu un dažādu izglītības iestāžu sociālajiem pedagogiem. Visbiežāk ir tā, ka viens no vecākiem ir devies prom, mazāk to, kas dzīvo pie radiniekiem, aizbildņiem vai vieni paši. Runājot par pēdējiem, ir pieredzēts, ka klases audzinātājs nav informēts par to, ka bērns Latvijā atstāts viens. To izdodas noskaidrot reizēs, ja viņam pasliktinās sekmes, neapmeklē skolu vai nonācis skolas darbinieku vai kārtībsargu redzeslokā, jo tad ir jāsazinās ar viņa vecākiem.

Pārsvarā eirobāreņi ir skolas vecumā. Lai arī ir pieejamas dažādas komunikācijas iespējas – datori, telefoni – viņi skumst, jūtas vientuļi. Tas nepaliek bez sekām, skolā ir uzvedības vai psiholoģiska rakstura problēmas, ko uzsver sociālie pedagogi. Ņemot par piemēru citu valstu centienus šo situāciju, kas, atšķirībā no mums, ir formulēta kā problēma, varam mācīties un rīkoties līdzīgi, lai to uzlabotu. Piemēram, Polijā, Rumānijā, eirobāreņi tiek apzināti, ar viņiem tiek papildus strādāts.

Vadot praktiski četru dienu nodarbības gandrīz 10 bērniem, jāsecina, ka tas viņiem ir vajadzīgs. Mācījām veidot nelielas animācijas filmiņas, vienā reizē strādājām vairākas stundas. Jutām, ka viņi darbotos vēl ilgāk, lai tikai nebūtu jādodas uz mājām. Viņiem patika aprunāties, pastāstīt, kā gājis skolā. Filmiņu tēma bija ”Laimes ekspertīze”, un neviens no grupiņas neveidoja sižetus par ģimeni, bet gan apkārtējām problēmām, piemēram, dzīvnieku aizsardzību, globālo sasilšanu, piesārņojumu.

Daudz diskutēts par to, kā būtu pareizāk rīkoties – ņemt vai neņemt līdzi. Mūsuprāt, jādara tā, kā būtu labāk bērnam, nevis valstij. Un, protams, vislabāk bērniem ir būt kopā ar saviem vecākiem. Daudz kas ir atkarīgs no vecāku plāniem, ja ir doma aizbraukt tikai uz gadu, tad nebūtu prāta darbs izraut bērnu no skolas, ierastās vides, bet, ja uz ilgāku laiku, tad būtu pareizāk tomēr braukt visiem. No tā, ka bērns paliek viens, ir arī sava niecīgā labā puse. Viņš iemācās atbildību, apgūt prasmes, ko citās reizēs neiegūtu.

Ir pierādījies, ka tie bērni, kuru vecāki brauc piepelnīties uz ārzemēm, pieaugot iet tādu pašu ceļu. Arī citās valstīs tas ir novērots, jo vecāks tomēr rāda priekšzīmi.

Secinājumi? Nedomājām, ka ir tik liels skaits to bērnu, kas atstāti vieni. Pieļāvām, ka bērns ir viens no iemesliem, kāpēc vismaz viens no vecākiem paliek, bet nē.

Arta Berezovska, Anna Trapenciere,
Liepājas Universitātes studiju programmas
“Jauno mediju māksla” 1.kursa maģistra studentes