Liepāja ir kolosāla pilsēta. Runā, te piedzimst vējš. Te svin ātrumu,
vāra menciņus, drīz ausis un dvēsele radīs baudu jaunajā koncertceltnē,
tiem, kam patīk burbuļi gar cisku, var laiskoties SPA kompleksā.
Sportiski noskaņotie var peldēt baseinos, iet uz sporta zālēm vai
stadioniem. Bet Liepājā ir vēl kāda brīnišķīga iespēja aktīviem
cilvēkiem – veloceliņi jeb velotakas! Pirms nemaz tik daudz gadiem
riteņbraucējiem nācās pārvietoties pārsvarā pa ietvēm vai maģistrālajām
ielām starp kravas auto, sabiedrisko transportu un visiem pārējiem.
Tagad mums ir lieliski veloceliņi – teicams ieguldījums veselīgā
dzīvesveidā un pilsētas attīstībā vispār. 

Taču, kā pamāca citāts no filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”: “Radīt
bērnus – tā nav nekāda māksla. Audzināt vajag!” Pārfrāzējot, to var teikt
arī par veloceliņiem – radīti tie ir, bet to, kas uz tiem notiek,
kontrolē visai nosacīti. Skaidrības labad, šeit runa ir par veloceliņa
posmu no Zvejnieku pieminekļa (vai kā viņu tur sauc) līdz Liepājas
robežai uz Nīcas pusi. Pieļaujams, ka šis arī ir aktīvākais celiņa posms. 

Ir saprotams, ka cilvēki nāk uz šīs velotakas atpūsties, pastaigāties,
ieelpot kādu malku jūras sāļā gaisa, kas bagātināts ar priežu aromātu,
parunāties, pasmieties, palaizīt saldējumu, vārdu sakot, labi pavadīt
laiku. Tomēr šī ir velotaka, kas sadalīta divās daļās – gājējiem
paredzētā (pelēkā) un riteņbraucējiem domātā (rozā). Un sākas problēmas.
Šeit tiks uzskaitītas tikai dažas situācijas, neskaitot gājēju vienkārši
staigāšanu pa velojoslu: 

– divi velobraucēji vizinās pa velojoslu viens otram blakus, tādējādi
aizņemot abu virzienu velojoslas, un sirsnīgi sarunājas; braukšana ne pa
sava virziena joslu ir ļoti izplatīta; 

– pa velojoslu pārvietojas visi, kam ir kaut kas līdzīgs riteņiem, pat
ja kustība notiek haotiski pa abu virzienu joslām, piemēram, ne īpaši
prasmīgi skrituļotāji un skeitbordisti; 

– uz veloceliņa bērni tiek mācīti (!!!) braukt ar velosipēdu; protams,
līdz māka ir apgūta, mazais velosipēdists drīzāk cilpo kā zaķis zigzagā
pa lauku, nevis brauc savā joslā; turklāt nereti šī mācīšana notiek
pretējā virziena velojoslā; 

– pa velojoslu tiek stumti invalīdu rati; šī patiesībā nav liela
problēma, šajā veloceliņa posmā ir tikai viens tāds pārītis, kurš
neklausa aizrādījumiem un spītīgi turpina braukt pa velojoslu; 

– vecāki ļauj saviem pavisam mazajiem bērniem brīvi staigāt pa velojoslu
vai ļoti, ļoti tuvu tai, nerēķinoties, ka tas ir milzīgs risks, un
patiešām šoreiz vairāk mazajam, nevis riteņbraucējam. 

Visas šīs situācijas ir potenciāli bīstamas, taču piedzīvojamas ik
dienu. Protams, jāuzmanās un korektiem jābūt gan gājējiem, gan
riteņotājiem, tomēr vienu lietu liela daļa veloceliņa izmantotāju (gan
gājēji, gan riteņbraucēji) laikam jau neapjauš – tā ir kā pilsētas iela,
kurā katra neuzmanība var nozīmēt lielākus vai mazākus miesas bojājumus
visiem incidentā iesaistītajiem. Velotaka nav parka aleja, kurā
izlaistiem vēderiem, šortos un iešļūcenēs relaksēti staigāt, kur ienāk
prātā, nerēķinoties, ka varbūt aiz tevis kāds traucas ar velosipēdu,
teiksim, ar 15-20 km/h. Velotaka jeb veloceliņš ir bīstams, ja nav
uzmanības! 

Šajā sakarā gribu jautāt Liepājas pašvaldības policijai: kas tiek
darīts, lai ieviestu uz veloceliņiem kārtību? Šajā sezonā minētā celiņa
posmā pašvaldības policijas velopatruļu esmu sastapis divas (!!!)
reizes. Turklāt, kad vienā no šīm reizēm patruļai pajautāju, kāpēc
netiek aizrādīts pieminētajam invalīdu ratu stūmējam, saņēmu atbildi:
“Ai, viņi jau tāpat nekad neklausa.” Kas tā ir – pašvaldības policija
vai Minjonu patruļa? Vai tiešām policijai nav nekādu pilnvaru un iespēju
šo situāciju atrisināt? Un vai arī Liepājas pilsētas domes kuplajā
kolektīvā nav neviena atbildīgā, kurš varētu ko darīt lietas labā? Jo
šādi turpinoties, lielāka nelaime ir tikai laika jautājums. 

Tāpēc, lūdzu, uz velotakas būsim uzmanīgi un pieklājīgi!