Valsts neatkarības atjaunošana saistīta ar veselu virkni notikumu, un tie visi ir vienlīdz svarīgi, jo noveda pie rezultāta.

Augstākās Padomes pieņemtā deklarācija atbilda tā brīža politiski reālajai situācijai un iespējām. Es biju tā laika notikumu dalībnieks un zinu, kāda bija situācija.

Manuprāt, viss tika izdarīts vislabākajā iespējamajā veidā.

Darbojos Latvijas Tautas frontē, un mēs piemeklējām kandidātus Augstākajai Padomei, kuri bija ar mieru balsot par Latvijas neatkarību.

1990. gada 4. maijā es stāvēju pūlī pie Augstākās Padomes ēkas, kopā ar visiem skaitīju līdzi balsis un aiz sajūsmas raudāju, ka balsojums bija noticis.

Šo vēsturisko notikumu gan mēdz kritizēt par to, ka netika pasludināta pilnīga valsts neatkarība, bet Augstākā Padome nobalsoja tikai par četriem Satversmes punktiem.

Taču, ņemot vērā okupācijas armijas klātbūtni un ideoloģisko gaisotni, kas tobrīd valdīja, tam, cik Satversmes punktu tika atjaunoti, nebija tik liela nozīme.

Būtiskāks bija pats process – tas, ka solis ir sperts un katrs no soļiem bija pareizajā virzienā.

Okupanti jau negribēja, lai mēs kaut vienu punktu pieņemam, – virs pūļa, kas līksmoja pie Augstākās Padomes un pēc tam krastmalā, gaisā lidinājās armijas helikopteri, kas mūs baidīja un brīdināja.

Man vienmēr bijis vizuāls priekšstats, ka okupācijas apkampienā mūsu tauta ir kā mīksta māla pika, ko tu plaukstā centies spiest, bet tā lien ārā pa pirkstu starpām.

Vēlme noniecināt Latvijas neatkarības atgūšanu ir speciāli radīts Kremļa naratīvs, uz ko cilvēki uzķeras.

Protams, neapmierinātībai arī var atrast pamatojumu, jo pasaulē nav nekā ideāla un vienmēr būs kādi trūkumi.

Mana pasaule sastāv no tā, kam es pievēršu uzmanību un uz ko koncentrējos. Vienā un tajā pašā situācijā kāds cilvēks var būt laimīgs, bet cits – dziļi nelaimīgs. Katra paša izvēle ir skatīties vai nu uz saulīti un putniņu kokā, vai suņa atstāto čupu uz ietves.

Svētki jāsvin, vadoties pēc savām iekšējām sajūtām.

Ārējās izpausmes – ēst, dzert, dziedāt, dejot vai tamlīdzīgi – absolūti nav būtiskākais.

Man 4. maijā noteikti ir svētku sajūta. Taču tie nav balto galdautu svētki. Šis nosaukums šos svētkus degradē – noniecina un pazemina to nozīmīgumu.

Neatkarība ir daudz ēteriskāka sajūta. Tie ir iekšējās brīvības gavilēšanas svētki, ko nevar pazemināt līdz galda līmenim.

Pat, ja man šajā dienā nav ne naudas, ne maizes, es vienalga priecājos, ka esmu brīvs, neesmu sasiets, piesiets, apspiests, piekauts vai pazemots. Man kā latvietim atkal ir brīva sava valsts!

Voldis Prancāns, biedrības “Viedums” vadītājs