Darinu ne tikai cepurītes apaļšalles ar latviskajiem rakstiem, ir arī jostas. Šogad esmu saadījusi arī ar Lielvārdes ornamentiem. Cepures ar tautiskajiem rakstiem veidoju jau arī iepriekšējos gadus.

Savukārt apaļšalles kā jau apaļšalles, tās pēdējā laikā ir neiztrūkstošs elements. Vienīgi šoreiz atvedu siltajam gadalaikam piemēroto variantu. Šalles darinātas no lina un kokvilnas, kas ir vasarīgais variants. Ziemā iet siltie materiāli, bet vasarā kas plānāks.

Uz Līvas ciema svētkiem esmu ne pirmo reizi, biju jau pagājušajā gadā. Cilvēkiem, tostarp liepājniekiem par darinājumiem no lina un kokvilnas ir salīdzinoši liela interese.

Attieksme ir visnotaļ pozitīva, ar katru gadu aizvien labāka un labāka. Ja kādreiz šķita: ai, nu ko mēs tā sarkanbaltā ģērbsimies, tad nu tā vairs nebūt nav. Ar šādu lina cepurīti galvā var skriet maratonu, var pabļaut hokejā. Tāpat ar apaļšalli var gan sporta aktivitātēs piedalīties, gan zāli pļaut. Jo lina izstrādājumu uzdevums ir panākt, lai cilvēks nepārkarstu.

Domāju, ka ikviens Līvas ciema svētku apmeklētājs šurp nāk ar konkrētu mērķi. Ierodas pēc konkrētas lietas, ko viņš iedomājis nepieciešamu. Ja ar bērniem, tad lūko bērnu apģērbus un tamlīdzīgas lietas. Cits Līgo svētkiem vai kādai dāvanai. Bet nav tā, ka staigātu kā pa muzeju. Tādus, kas teic: vai, cik skaisti, bet, vai, cik dārgi, vismaz man nav gadījies sastapt.

Skumjāk ir sastapt tos, kuri pienāk un saka: kas tad tas, es arī tādu varu! Nu nav tā! Pasēdi un pamēģini, tad paskatīsimies, cik laiku tas aizņems un cik viegli būs tikt ar to galā.

Arī mums pašiem ir vērtīgi piedalīties šādos pasākumos. Pirmkārt, tu iedod pats sev atskaiti. Kas paveikts, vai tas ir jēgpilni – vai pircējam tas patīk, uzrunā ļaudis. Otrkārt, tā ir iespēja paskatīties, ko citi pa ziemu sastrādājuši.

Jebkurā gadījumā es šādus pasākumus vērtēju ļoti pozitīvi. Tāpat pozitīvi novērtēju citu cilvēku veikumu un darbu. Te redzamais liecina, ka latvieši ir čakla tauta.

Tāpat vienmēr arī mūs pašus kaut kas uzrunā. Paskaties, pamani skaisto. Ir lietas, ko gribētos sev, bet ko pati nemāku, piemēram, darināt ādas makus.

Pati ar rokdarbiem sāku nodarboties ļoti, ļoti sen – pirms aptuveni 20 gadiem, kad bērni vēl bija mazi. Sākumā tas bija vaļasprieks. Adīšana ir joga pirkstiem. Tu nomierinies, adot sakārto galvu. Cits varbūt iet uz fitnesa zāli, bet mani uzrunā krāsas, patīk spēlēties ar krāsām un dzijām.

Protams, ka savus darinājumus arī pati nēsāju! Kur tad ziemā bez šallēm?! Tāpat cimdi un cepures. Turklāt nu jau man ir mazbērni, tie arī jāpucē.

Līdz šim ārpus Latvijas savus darinājumus neesmu vedusi. Bet ir Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs. Arī šis Liepājā ir atskaites punkts, bet Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir lielais atskaites punkts. Nopietns. Pilsētas svētki un tirdziņi ir kas cits.

Protams, nevar teikt, ka nekad neizbraukšu ārpus Latvijas. Taču līdz šim tas nav domāts, jo tie ir citi mērogi, nepieciešams lielāks ieguldījums. Jo līdzi jāņem lielgabarīta lietas – ne vien darinājumi, bet arī telts, galds, sols utt. Un to visu nevar lidmašīnā iekrāmēt un aizbraukt.

Domāju, ka laiks rādīs. Jo ārzemēs cilvēki ļoti novērtē roku darbu. Viņiem tas patīk. Par to esmu pārliecinājusies Brīvdabas muzejā, kuru apmeklē ļoti daudz ārzemnieku. Viņi saka: o, tas ir kaut kas! Ārzemēs arī nodarbojas ar rokdarbiem, bet tas nav tik izplatīti, kā pie mums. Tādēļ jau es saku: latvieši ir čakli.

Zane Baidekalne, amatniece no Ikšķiles