Mums ir noteiktas teritorijas, kuras apsekojam un kuras lācim ir būtiskas. Lielākoties tā ir Vidzeme un Latgale. Kurzemē ziņojumi par lāčiem ir ļoti reti.

Apsekošanu veicam divreiz – pavasarī un rudenī. Tūlīt dosimies fona monitoringā, kur skatīsim lāča klātbūtnes pierādījumus, kas galvenokārt ir pēdu nospiedumi un ekskrementi.

Pēdu nospiedumus mēs mērām, bet, ja atrodam ekskrementus vai matus, ievācam paraugus, lai tālāk varētu veikt ģenētiskās analīzes.

Rudenī dodamies uz vecu, pamestu māju ābeļdārziem, jo tie lācim ir viena no barības vietām.

Piefiksējam arī cilvēku ziņojumus par novērotiem lāčiem. Bet neder, ja lācis ir vien, iespējams, redzēts. Vajag pierādījumus. Tā var būt fotogrāfija no kameras, kurā ir datums un koordinātes.

Arī pēdu nospiedumu fotogrāfijas ar tiem pašiem datiem. Tur gan klāt ir svarīgs arī priekšējās pēdas izmērs, pēc kura mēs varam secināt par dzīvnieka aptuveno vecumu.

Līdz ar to, ja kāds teiks, ka lāci redzēja tur un tur, mēs nebrauksim.

Nevienu neaizvainojot, jāpiemin, ka bieži vien par lāčiem notur arī mežacūkas.

Bet noteikti aicinu kurzemniekus piefiksēt un izzināt vairāk savus lāčus. Nevajag turēt sveci zem pūra, bet kamerās skatīties, pievērst uzmanību tam, kas ir mežā. Un, ja kaut kas ir manīts, tad padot ziņu ne tikai medijiem, bet arī “Silavai”.

Tieši no Kurzemes būtu ļoti vērtīgi saņemt pēdu nospiedumu vai dzīvnieku bildes.

Aicinām nebaidīties ievākt arī ekskrementus. Ja liekas, ka tie varētu būt lāča, tad labāk ir tos nogādāt mums, lai varam izanalizēt. Tad arī pateiksim – bija vai nebija lācis.

Un, ja izrādās, ka paraugs ir no lāča, tad izdodas dzīvnieku ģenētiski identificēt. Piemēram, ja šis Lutriņu lācis tiks piefiksēts vēl kaut kur, tad jau varam sekot līdzi tam, kā šis dzīvnieks pārvietojas.

Tieši tā izdevās reģistrēt arī pirmo lāci Kurzemē. Pagājušajā gadā Līga Liepiņa no Lutriņiem ievāca lāča ekskrementu paraugu un mums zvanīja ar jautājumu, vai tas ir lācis?

Paraugu ģenētiski izanalizējām un secinājām, ka tas ir ļoti kvalitatīvs, jo tajā bija nepieciešamais lāča DNS. Izdevās šim lācim izsniegt ģenētisko pasi.

Jāsaka, ka Kurzemē lāču novērojumi ik pa laikam ir jau kopš 1986. gada.

Kolēģis pats personīgi Saldus pusē ir redzējis un piefiksējis lāču pēdu nospiedumus. Tātad tajā pusē lāči tomēr mēdz būt. Vienkārši šis ir pirmais, kuru varējām konkrēti identificēt, reģistrēt.

Domāju, ka lēnā garā šie dzīvnieki uz Kurzemes pusi nāks arvien vairāk.

Biežāk viņi ir kaut kur starp Kurzemi un Rīgu, Sēliju. Tur pa vidu ir mazāk mežaina teritorija, tāpēc dzīvnieka pārvietošanās notiek lēnāk, bet tā notiek. Arī Lietuvas pusē, tuvāk Kurzemei, ir piefiksēti lāči.

Neteikšu, ka šogad, nākamgad jums būs pilns ar šiem lielajiem dzīvniekiem, bet ar laiku tie, visticamāk, tiešām būs novērojami arvien biežāk.

Guna Bagrade, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošā pētniece