Man šķiet, ka mēs reizēm paši sev nozogam svētkus. Jo svētki jau sākas ar gatavošanos – ar pošanos un pārdomām par to, kā izskatīties.

Viena mūsdienu tendence, ko redzu, ir nevērība. Tā parādās arī mūsu meitenēm, kas mācās profesijā “Tērpu izgatavošanas un stila speciālists”. Protams, ne visām – šeit lomu spēlē gan ģimenes iespējas, gan tradīcijas, gan tas, kā mammas attiecas pret šo jautājumu.

Pie mums jaunieši ierodas ļoti dažādi. It kā mācās profesiju, kas tieši saistīta ar apģērbu un stilu, bet dažiem ir milzīga stīvēšanās.

Ko es daru, lai ar to tiktu galā? Daudz rādu un lieku pašiem meklēt, bet ierobežoju informācijas avotus – uz ko tieši skatīties.

Tad mēs pārrunājam redzēto, spriežam, un izrādās, ka spriestspēja, salīdzināšanas prasmes un citas iemaņas tomēr ir klātesošas. Vienkārši – tas ir jāmācās.

Man pašai patīk pavērot cilvēkus, kā viņi ir apģērbušies. Metu kaunu pie malas un atskatos.

Mani tas vienkārši interesē – kā cilvēki izskatās, kas viņiem ir mugurā.

Tomēr paviršību jauniešos var novērot – nometu, atkal uzvilku un aizgāju. Ir, kas vairākas dienas pēc kārtas nēsā vienu un to pašu mīļo hūdiju, pat, ja uz tā ir traips. Jo, protams, saposties nozīmē ieguldīt laiku un enerģiju.

Runājot par sapošanos uz svinīgiem sarīkojumiem, manuprāt, nav jau jātaisa dumpis. Strīdēšanās neko nedod.

Ja vienkārši saku “nē, tas ir slikti, un punkts”, tas nestrādā. Tāpēc jāizmanto citi paņēmieni ar savu jaunieti. Piemēram, ar 4. kursu esam braukuši uz Rīgu, izvēlamies kādu lielveikalu ar ērtām pielaikošanas kabīnēm un lieliem spoguļiem, un tad – neko nepērkot – pielaikojam, salīdzinām.

Sākumā daudzi saka: “Nē, tas nav man.” Bet es palūdzu – uzmēri, tas neko nemaksā. Un nereti izrādās, ka tieši tas apģērbs beigās patīk vislabāk.

Tas ir treniņš – vērot, salīdzināt, domāt, vai tev tas piestāv.

Melnbaltais apģērba salikums vienmēr piešķir svētku sajūtu. Tā var būt ļoti stilīga, interesanta kombinācija, kurā pats jūties labi.

Ne velti mēs mācāmies lasīt “dress code” un ielūgumus, lai nejustos kā “baltais zvirbulis” un lai apkārtējiem nezustu svētku noskaņojums.

Kas attiecas uz diskusijām par to, vai apģērbs nav par “pliku” – tas ir kā cīnīties ar vējdzirnavām, un tam īsti nav nekādas jēgas. Bet arī atvērtākus tērpus var izvēlēties gaumīgus.

Ir dzirdēts, ka pirms izlaidumiem audzinātājas brīdina – nevar kleitas ar lencītēm. Bet kāpēc nevar? Skaistas, jaunas meitenes, un izlaidumā vasarā telpās vienmēr ir karsts. Protams, svarīgi, lai tas ir gaumīgi, lai nav vulgāri.

Bet nolupusi nagu laka – tas reizēm izskatās sliktāk par visu pārējo.

Mode mainās nepārtraukti – ražotāji grib, lai pērkam arvien vairāk, tāpēc mainās gan garumi, gan platumi, gan viss pārējais.

Ir interesanti paskatīties, piemēram, uz jauniešu ielu modi. No tās iedvesmojas daudzi dizaineri, ko viņi neslēpj. Iziet ielās, skatās, ko trakie jaunieši ir izdomājuši, un idejas liek uz mēles. Tātad idejas jauniešiem ir.

Bet, jā, ir jāpanāk, lai kādās situācijās viņi ieklausās, problēma dažkārt ir stūrgalvībā un arī kompleksos, kas traucē paskatīties uz sevi no malas.

Tāpēc ir vērts iet pa veikaliem, pielaikot, paskatīties uz sevi ar kritisku aci, paņemt līdzi draudzeni un kopā spriest. Tā arī mēs mācāmies – citu iespēju nav.

Īsti nav saraksta ar apģērbu, kas svinīgos pasākumos noteikti nebūtu piemērots.

Labs T krekls – ar uzsvaru uz “labs” – var būt lielisks, ja tam ir kvalitatīva apstrāde un materiāls. To bieži redzam arī vīriešiem vasarā – nav obligāti jāvelk krekls, zem žaketes var uzvilkt kvalitatīvu T kreklu, pieskaņojot krāsu.

Svarīgi atrast katram savu stilu, un jaunieši ir tie, kuriem tas ir jāmeklē. Kad tad visas tās interesantās lietas pamēģināt, ja ne jaunībā? Ar laiku atrast katram savu individualitāti, lai nepazustu pūlī.

Jārēķinās ar to, ka mēs ar savu apģērbu un izskatu kaut ko vēstām citiem.

Ligita Reimane, Liepājas Valsts tehnikuma tekstila nozares pedagoģe

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.