Intervija ar Liepājas Reģionālās slimnīcas Infekciju uzraudzības nodaļas vadītāju, bērnu infektoloģi Mārīti Kūlu.

– Kāpēc būtu jāsatraucas par to, ka cilvēki nevakcinējas vai izturas vieglprātīgi pret vakcināciju?

– Jāsaprot vakcinācijas mērķis – pasargāt no saslimšanas katru cilvēku atsevišķi un pasargāt plašu cilvēku kopumu, nodrošinot kolektīvo imunitāti.

Ir ļoti daudz infekciju, kuras mēs nemaz nevaram regulēt, jo pret tām vienkārši nav vakcīnu. Vai nu vīrusu mainīgās dabas dēļ, vai citu iemeslu dēļ. Taču ir infekcijas, pret kurām vakcīnas ir izstrādātas. Un tās nav radītas tāpat vien.

Vakcīnas tiek izstrādātas, jo konkrētās slimības ir bīstamas.

Bīstama ir ne tikai infekcija pati par sevi, bet tieši komplikāciju dēļ. Vienam slimība var noritēt vieglākā formā, bet citam ļoti smagi: ar komplikācijām, paliekošām sekām vai pat letālu iznākumu.

Piemēram, difterija. Tā nav tikai infekcijas izpausme kaklā – aplikums uz mandelēm. Difterijas baktērijas izstrādātie toksīni bojā dažādas organisma sistēmas – sirdi, nieres –, un cilvēks bieži vien nomirst tieši no šīm komplikācijām. Par to mēs varējām dzirdēt arī nesen, uzzinot par difterijas gadījumiem bērniem.

Runājot par masalām, arī šī saslimšana nevakcinētai personai norit smagi un ir bīstama arī komplikāciju dēļ. Vakcinācijas kalendārā iekļautas arī masaliņas.

Saslimšana var noritēt viegli, īpaši, ja saslimusi vakcinēta persona. Bet, ja pirmajos mēnešos inficējas grūtniece, kas nav vakcinēta, tas var nozīmēt augļa bojāeju vai ļoti smagas iedzimtas patoloģijas.

Palielinoties nevakcinēto cilvēku skaitam, veidojas situācija, kurā infekcija var straujāk izplatīties.

Tas skar gan mūsu valsti, gan citas zemes, kuras apmeklējam ceļojumu, komandējumu laikā. Cilvēks bez pietiekamas imunitātes saslimst, inficējoties ar infekcijas ierosinātāju, un tālāk to izplata citiem.

Vakcīnas ir izstrādātas, balstoties pētījumos un ilggadējā pieredzē. To sastāvs var tikt uzlabots, tiek kontrolētas arī pievienotās vakcīnu stabilizējošās vielas, lai vakcīnas būtu drošas.

Svarīgi ir nodrošināt jau iepriekš pieminēto kolektīvo imunitāti. Tas nozīmē – jo vairāk cilvēku ir vakcinēti, jo mazāka iespēja slimībai izplatīties.

– Vai būtu nepieciešami stingrāki kontroles mehānismi, piemēram, bērniem dodoties uz izglītības iestādēm?

– Šeit jāņem vērā arī Covid-19 laika sekas – cilvēkiem radās sajūta, ka vakcinācija tiek uzspiesta. Līdz ar to attieksme pret vakcināciju kopumā kļuva negatīvāka, ne tikai pret kovida vakcīnām, bet arī pret citām.

Taču šī problēma nav tikai šobrīd. Arī iepriekš bija vecāki, kuri pieņēma lēmumu nevakcinēt savus bērnus.

Un mēs nevaram to risināt ar piespiešanu.

Manuprāt, svarīgākais ir izglītošana, izskaidrojot, kādi ir riski. Ja cilvēki saprot, kāpēc vakcinācija ir svarīga, ka tā pasargā bērnu, ģimeni un apkārtējos, tas ir daudz vērtīgāk.

Ģimenes ārsts zina savus pacientus, un vakcinācija notiek tieši pie ģimenes ārsta. Viņa uzraudzībā tiek plānota vakcinācija, pasūtītas un saņemtas vakcīnas, nodrošināts viss process, neatkarīgi no tā, vai tā ir neliela privātprakse vai lielāks vakcinācijas kabinets pilsētā.

Tātad sistēma pati par sevi ir sakārtota un pieejama, tas viss ir izdarāms.

Vai vakcināciju uzlabotu sodīšana? Domāju, ka nē. Vai sods tajā brīdī palīdz bērnam? Nē. Ja bērns ir miris, tad viņu vairs neatgriezīs nekādi sodi.

Jāveicina izglītošana, izpratne, cieņpilna saruna. Protams, ja ir vēlme uzklausīt tos, kuri skaidro.

– Vai nevakcinēts bērns izglītības iestādē rada paaugstinātu risku?

– Jāņem vērā arī kāda būtiska nianse – saslimt var arī vakcinēti cilvēki. To daudzi nesaprot, jo bieži šķiet, ka vakcīna nozīmē pilnīgu aizsardzību pret saslimšanu.

Tomēr vakcinēts cilvēks, pat ja saslimst, parasti slimo ievērojami vieglāk.

Viņam ir daudz mazāks risks saskarties ar smagām komplikācijām vai dzīvībai bīstamām sekām.

Savukārt nevakcinēta bērna klātbūtne kolektīvā palielina risku viņam pašam slimot smagi un, protams, rada iespēju infekcijai straujāk izplatīties.

Slimība daudz vieglāk izplatās starp tiem, kuriem nav imunitātes pret konkrētu infekciju. Atkārtošos, sakot, jo lielāka sabiedrības daļa ir vakcinēta, jo drošāki mēs visi esam.

– Kādi ir biežākie mīti vai iemesli, kāpēc vecāki nevakcinē bērnus?

– Bieži vecāki uztraucas, ka mazam bērnam vienlaikus tiek ievadītas vakcīnas uzreiz pret vairākām slimībām un tas varot kaitēt imunitātei.

Taču patiesībā bērns jau no dzimšanas brīža saskaras ar tūkstošiem dažādu mikroorganismu, un imūnā sistēma uz tiem reaģē nepārtraukti.

Vakcinācija ir kontrolēts veids, kā veidot specifisku un stabilu aizsardzību pret konkrētām slimībām.

Vēl viens mīts – ka labāk ir slimību “izslimot”. Taču cilvēki ne vienmēr apzinās, ka slimība var noritēt ļoti dažādi. Kā teicu iepriekš, vienam – viegli, citam – smagi, ar komplikācijām vai paliekošām sekām.

Turklāt pēc pārslimošanas imunitāte ne vienmēr ir tik noturīga kā pēc vakcinācijas.

Reizēm vecākiem ir bažas par vakcīnu sastāvu un iespējamām blaknēm. Taču nav pierādījumu, ka vakcinācija izraisītu, piemēram, hroniskas slimības. Tās attīstās citu iemeslu dēļ, bieži vien jau traucētas imūnās atbildes dēļ.

Tad vakcīna kļūst par “vainīgo”, jo cilvēkiem ir nepieciešams atrast skaidrojumu savai saslimšanai.

Vēlos piebilst, ka dažu slimību vai stāvokļu dēļ speciālisti izvērtē pareizākos vakcinācijas laikus un secību.

Vēl viens arguments, kāpēc nevakcinējas, – arī vakcinēti cilvēki var saslimt. Tā ir taisnība, tā var notikt, taču vakcinācija būtiski samazina slimības smagumu.

Mēs arī nekad nezinām, cik smagi cilvēks slimotu, ja nebūtu vakcinēts.