Intervija ar psihiatru Gunāru Trimdu.

– Kādas atkarību vai riskantas uzvedības problēmas šobrīd pusaudžu vidū redzat visbiežāk?

– Pieaug tā sauktās procesu jeb nodarbošanās atkarības – pārmērīga viedierīču, sociālo tīklu un datorspēļu lietošana.

Vienlaikus aktuāli saglabājas arī dažādu nikotīna un tabakas izstrādājumu lietošanas riski, piemēram, e-cigaretes, nikotīna spilventiņi un karsējamā tabaka.

Tāpat pusaudžu vidū joprojām aktuāli ir alkohola, enerģijas dzērienu un narkotisko vielu lietošanas riski.

– Kad būtu jāsaprot, ka pusaudža uzvedības pārmaiņas vairs nav tikai vecumposma īpatnības?

– Vecākiem atšķirt pusaudža vecumposmam raksturīgu uzvedību no atkarību veidojošas uzvedības palīdz trīs lietas – cik ilgi pārmaiņas turpinās, cik tās ir intensīvas un cik būtiski tās ietekmē pusaudža ikdienu.

Īpaši svarīgi pievērst uzmanību situācijām, kad izmaiņas pusaudža uzvedībā turpinās vairākas nedēļas vai pat mēnešus,

kļūst izteiktākas un sāk ietekmēt viņa ikdienas dzīvi – mācības, attiecības, miegu, pašaprūpi vai emocionālo pašsajūtu.

Par iespējamiem agrīniem uzvedības vai atkarību riskiem var liecināt ilgstošas garastāvokļa svārstības, trauksme, nomāktība vai apātija.

Tāpat uzmanība jāpievērš, ja pusaudzis pēkšņi norobežojas ne tikai no vecākiem, bet arī no draugiem un vienaudžiem, ja strauji krītas sekmes, parādās neattaisnoti kavējumi vai zūd interese par iepriekš svarīgiem hobijiem, pulciņiem un aktivitātēm.

Jāpamana arī tas, ja pusaudzis vairs nespēj parūpēties par savu higiēnu vai ārējo izskatu, ja ir izteikti miega traucējumi, svara izmaiņas vai agresijas epizodes.

Par riskiem var liecināt arī melošana, izvairīšanās runāt par sevi, pēkšņa draugu loka maiņa vai situācijas, kad mājās sāk pazust nauda vai mantas.

Ja runājam par vielu lietošanu, tad uzmanība jāpievērš acu apsārtumam, sašaurinātām vai paplašinātām zīlītēm, kustību koordinācijas traucējumiem, nesakarīgai runai, izteiktai miegainībai vai, tieši pretēji, bezmiegam.

Īpaši nopietni signāli ir paškaitējums, dzīves jēgas zudums vai izteikta bezcerība. Šādos gadījumos palīdzība jāmeklē nekavējoties. Te nevajadzētu gaidīt, ka tas pāries pats no sevis.

– Kāpēc pusaudži ir īpaši ievainojami?

– Pusaudžu vecumā bērns psiholoģiski attālinās no vecākiem un meklē savu identitāti. Tas var izpausties kā pretestība, dusmas, vēlme vairāk laika pavadīt ar vienaudžiem un mazāk dalīties savās emocijās ar vecākiem.

Šis process var būt grūts gan pašam pusaudzim, gan ģimenei.

Šajā periodā pusaudzim ir svarīgi iegūt emocionālu telpu, lai viņš pakāpeniski kļūtu patstāvīgāks.

Ja ģimenē ir neskaidras robežas, pārmērīga kontrole, emocionāla nepieejamība vai grūtības runāt par jūtām, pusaudzis var sākt meklēt citus veidus, kā mazināt trauksmi, tukšuma sajūtu vai vientulību.

Dažkārt šādu atbalsta funkciju sāk pildīt vielas, viedierīces, spēles vai virtuālā vide.

Tas nenozīmē, ka vecākiem jāuzņemas visa vaina. Taču pieaugušajiem ir ļoti būtiska loma – pamanīt pārmaiņas, saglabāt kontaktu un palīdzēt bērnam meklēt drošākus veidus, kā tikt galā ar spriedzi.

– Kā vecākiem reaģēt?

– Ja vecāki pamana iespējamas atkarību vai uzvedības riska pazīmes, svarīgākais ir nesākt ar kliegšanu, sodīšanu vai pārmetumiem.

Pusaudzis, kurš jūt nosodījumu, visbiežāk noslēgsies, melos vai meklēs drošību ārpus mājas.

Sarunai jābūt mierīgai, konkrētai un cieņpilnai. Vecākiem labāk runāt no savas pieredzes un saviem novērojumiem. Piemēram: “Es pēdējā laikā ievēroju, ka tu izskaties nomākts, slikti guli un biežāk kavē skolu. Es par tevi uztraucos.” Tas būs daudz palīdzošāk nekā apsūdzošs jautājums: “Vai tu kaut ko lieto?”

Svarīgi runāt par konkrētiem faktiem, nevis tikai aizdomām. Tikpat svarīgi ir dot pusaudzim iespēju izteikties, nepārtraukt viņu un neizdarīt secinājumus viņa vietā.

Ja pusaudzis ir kādas vielas ietekmē, nopietnu sarunu labāk atlikt uz brīdi, kad iedarbība ir beigusies.

Vecākiem ir svarīgi skaidri pateikt: “Es gribu tev palīdzēt, nevis tevi sodīt vai kaunināt.”

– Kā rīkoties, ja ir aizdomas, ka pusaudzim vajadzīga profesionāla palīdzība?

– Ja atkarību pazīmes vai uzvedības izmaiņas ir ilgstošas, kļūst intensīvākas vai ietekmē pusaudža ikdienas dzīvi,

ir svarīgi meklēt profesionālu palīdzību.

Palīdzēt var psihologs, psihoterapeits, psihiatrs, sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciālists vai cits bērnu un pusaudžu garīgās veselības jomas speciālists.

Atkarību jautājumos var vērsties arī pie narkologa vai atkarību speciālista. Ja ir uzvedības izmaiņas, atbalstu var sniegt arī sociālais dienests un bērna izglītības iestādes speciālisti.

Ja pazīmes pamana radinieki, skolotāji, treneri vai vecāku draugi, svarīgi vispirms par saviem novērojumiem mierīgi informēt vecākus vai citus bērna likumiskos pārstāvjus.

Tālāk pieaugušajiem kopā ar bērnu vai pusaudzi jāmeklē piemērotākais atbalsta veids.

Savlaicīga pamanīšana ir ļoti svarīga, jo pusaudžu vecumā atkarību riski var attīstīties strauji. Atkarība šajā vecumā nereti ir izmisīgs sauciens pēc palīdzības.