Grozījumi Iepakojuma likumā paredz tirdzniecības vietās no 2019.gada 1.janvāra ierobežot bezmaksas plastmasas maisiņu izsniegšanu patērētājiem. Likums ir pirmais solis, lai veicinātu uzlabojumus, it īpaši mūsu pasīvajā sabiedrībā. Rietumos ir savādāk – daudzas idejas rodas sabiedrībā un tad tiek virzītas uz augšu. Pie mums diemžēl cilvēki ir politiski pasīvi, bailīgi, viegli ietekmējami, tāpēc ir svarīgi, ka likumi tiek pieņemti no augšas un tad virzīti uz leju.

Plastmasas patēriņš ir viens no nejēdzīgākajiem cilvēces sasniegumiem, tas ir regresa domāšanas rezultāts. Plastmasa ir lēts īstermiņa risinājums ar ilgtermiņa sekām. Plastmasas priekšmeti, sākot ar maisiņiem, beidzot ar mēbelēm un automašīnu paneļiem, ir viegli bojājami un nav labojami. Tas ir mūsu planētas piesārņotājs numur viens.

Diemžēl, pat šķirojot plastmasu, to nav iespējams pārstrādāt un lietot atkārtoti to pašu produktu ražošanai. Ir izdomāti veidi, kā ražot bruģi, apģērbu un citas mazāka patēriņa preces no otrreizējiem plastmasas priekšmetiem, taču tas nav risinājums, jo nemitīgi tiek saražoti jauni plastmasa maisiņi, pudeles u.tml.

Tāpat plastmasai ir daudz un dažādi paveidi un tie nav saliekami vienā katlā pārstrādei. Lielākoties plastmasa nonāk dabā, augsnē, pasaules okeānā, un ar to saindējas dzīvās būtnes.

Traģisks ir pasaules okeānā dzīvojošo dzīvnieku liktenis, jo arvien biežāk rodas traumas un neatgriezeniskas sekas dzīvniekiem, kas ir saēdušies plastmasas maisiņus, domājot, ka tās ir aļģes vai medūzas.

Tas strauji samazina okeānu bioloģisko daudzveidību.

Ļoti daudzi cilvēku, pat mūsu pašu zemnieki, kas tirgo pārtiku tirgū atzīst, ka plastmasu laukos sabāž mucā un sadedzina. Pilsētā cilvēki plastmasas maisiņus un pudeles dedzina savās krāsnīs. Pastaigājiet pa ielām un paskatieties, kādas krāsas dūmi kūp no skursteņiem un kāda ir smaka. Tos dedzinot izdalās dioksīns, kas ir cilvēka veselībai ļoti bīstama gāze. Tā rada nopietnus elpvadu, asins un ādas bojājumus.

Pēc tam mēs lamājam valdību, ka tā neapmaksā medikamentus. Bet kādēļ? Kādēļ paši sevi iznīcinām, neieklausāmies un neizvēlamies to, kas ir no dabas dots? Un tad vainojam citus. Ir jāsāk katram pašam ar sevi, ar savām ikdienas izvēlēm!

Jautājums ir tikai un vienīgi par to, vai cilvēki grib dzīvot labāk, veselīgāk, ilgāk un rūpēties par apkārtni. Es ticu,ka mēs piederam dabai.

Laiku pa laikam izraujamies uz kādu skaistu vietu, klusu mežu, kurā gribam atrast sēni, krāčainu upi, kurā nopeldēties, aizbraukt kādā ceļojumā. Ļoti bieži, ceļojot uz it kā skaistām un eksotiskām vietām, mani ir sarūgtinājis tieši tas, ko redzu – daba ir piesārņota, upes ir izžuvušas, meži deg. Tas viss ir saistīts – arī veikalā paņemtas maisiņš ir daļa no tās atkritumu aprites ķēdītes. Tās ir ļoti kompleksas problēmas, kuras nemitīgi cita citu ietekmē.

Kamēr mūsu smadzenes skalos ar to, ka ražošana un spēja iegādāties arvien lielākus iepirkuma grozus ir progress, tikmēr mēs paši sev to bedri raksim. Visam vajadzētu būt ar mēru un ir ļoti labi piemēri, ka var iztikt arī bez plastmasas iepakojuma, smuki iepakojot papīrā vai vienkārši ieliekot preci savā auduma maisiņā vai burciņā, ko mājās izmazgājam un lietojam atkal.

Arī Liepājā ir vietas, kur var ļoti jauki iepirkties un maksāt ne tikai par dabai draudzīgu vietēju produktu un iepakojumu, bet arī par cilvēcisku attieksmi, kas diemžēl lielveikalu ķēdēs arvien ir retums. Tur var just, ka cilvēki paši ir nelaimīgi tajā sistēmā un ikdienas rutīnā, ko sev radījuši.

Iespējams, runāju ļoti ideālistiski, bez tik daudz konkrētiem faktiem, jo esmu vienkārši sabiedriski aktīvs pilsonis, kuram rūp vide un cilvēki.

Agata Babina, zaļā dzīvesveida piekritēja