Krišs Pozemkovskis, diriģents

Svētkos piedalīšos ar trīs koriem: Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas zēnu kori un jaukto kori, kā arī Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas zēnu kori.

Vai tikšu galā? Man ir ļoti spēcīgs atbalsts abās izglītības iestādēs, un man ir palīgi, kuri jau palīdz visu koordinēt.

Zinu, ka abās pašvaldībās tiek risināts, ar kādu transportu mēs Rīgā nokļūsim, kur nakšņosim utt. Man ir pilnīga paļāvība, ka tur viss būs kārtībā.

Mūsu, koru, uztraukums būs tikai par pašu uzstāšanos.

Mēs noteikti gribējām būt starp svētku dalībniekiem. Uzskatu, ka jādod iespēja gan lielākiem, gan mazākiem bērniem un jauniešiem izjust to, ko mums Latvijā nozīmē dziesmu un deju svētki.

Daudzi koristi nekad to nav pieredzējuši, man šķiet, ka vismaz 90 procentiem tā būs pirmā reize. Pēdējie klātienes svētki bija pirms 10 gadiem, jo pandēmija izjauca ierasto kārtību.

Runājot par Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas koristiem, – ar viņiem turpinām līdz galam apgūt svētku repertuāru.

Virsdiriģenti pēc skatēm jau gudri pajautāja: “Cik dziesmas zināt tā, kā skates dziesmas?” Rokas cēlās maz. Tādēļ sekoja vēlējums, lai līdz svētkiem zina arī pārējās.

Patlaban, kā jau ikviens kolektīvs,

arī mēs turpinām apgūt pārējās dziesmas, kurām varbūt nebija uzmanība veltīta tik ļoti, kā skates brīdī.

Savukārt mūzikas skolā, kur strādāju ar zēnu kori, esam izvirzīti lielajam koru finālam, kas notiks 4. jūlijā Rīgā. Tam arī intensīvāk gatavojamies, lai varētu godam pārstāvēt Kurzemi un Liepāju.

Manuprāt, svētku repertuārs tik sarežģīts nemaz nav. Bet man pašam ir mūzikas skolas bagāža, līdz ar to cits skatījums.

Protams, diriģentam jāiegulda liels darbs ar bērniem.

Arī novados, pat, ja bērni nav padziļināti izglītoti mūzikā, bet ar viņiem strādā, velta laiku, tad repertuāru apgūt var.

Labākie rezultāti jau ir tiem, kur pedagogi mēģinājumiem veltījuši papildu laiku, meklējuši brīvos “lodziņus”, lai ar koristiem strādātu, – starpbrīžos, pirms vai pēc stundām.

Līdz ar to zināmā mērā panākumi ir pedagoga aizrautības un entuziasma dēļ, taču nevar neatzīmēt, ka pašu skolēnu attieksme un gatavība censties vairāk izdarīt no sevis ir ļoti ietekmējošs faktors.

Vēl ir tas aspekts, ka skolās, kurām ir padziļinātas mūzikas programmas, ir iespēja vairāk strādāt papildus nekā “parastajām” skolām. Tur vienkārši laiks bērnu sagatavošanai ir iekļauts.

Citās izglītības iestādēs bērni vēl darbojas dažādos interešu pulciņos, bet koris ir tam visam pa vidu. Šādā kontekstā es piekrītu, ka repertuāra apguve nebija viegla un dažas dziesmas būtu prasījušas daudz vairāk mēģinājumu.

Gatavošanās posmā uztraukums bija visiem koru saimē, jo visi grib labus rezultātus.

Lai arī mēs savā starpā sakām, ka neviens tos punktus vai pakāpes neskatās, būsim godīgi – skatās gan punktus, gan pakāpes. Un paši cits ar citu salīdzinām, pārbaudām, kā tur īsti bija.

Gribas labāko rezultātu, lai pēc tam varētu ar lepnumu teikt, ka arī mēs esam dabūjuši to pakāpi un kā bērniem, tā vecākiem un izglītības iestādēm ir prieks par sasniegto.

Madara Freiberga, Raiņa vidusskolas tautas deju kolektīva “Zelta zirdziņš” vadītāja

Gan es, gan bērni esam ļoti priecīgi būt starp svētku dalībniekiem. Jo esam pilnīgi jauns kolektīvs, kurš dibināts vien pērn rudenī.

Turklāt “Zelta zirdziņā” dejo tikai 1. klases skolēni. Līdz ar to iekļūšana mums ir liels panākums un piedzīvojums.

Sirsniņā mums visiem ļoti gribējās tikt, tomēr apzinājāmies, ka citi gatavojušies jau divus gadus.

Līdz ar to bija jautājums, vai mums izdosies vai tomēr ne.

Patiesību sakot, gatavošanās posmā mums gāja ļoti traki. Ne vien tas, ka vēlu sākām, bet vēl janvārī bija ļoti lielas slimošanas.

Lai mācību process vispār varētu notikt, nedrīkstēja jaukt klašu grupas. Un tas nozīmēja, ka ar dejotājiem nevarēju normāli strādāt.

Bija liels pārbaudījums. Bet mēs cītīgi darbojāmies, bērniem bija liela gribēšana. Tas arī pozitīvi rezultējies.

Protams, jāteic paldies vecākiem par atbalstu, kas mudināja darīt un mēģināt. Nu gan, kad jābrauc, vecāki ir satraukušies – pirmklasnieki nedēļu dzīvos Rīgā!

Gatavošanās svētkiem nav apstājusies.

Jo laukumā dejas netiek dejotas tieši tāpat, kā uz skatuves. Dejas tiek transformētas laukuma vajadzībām. Bet, kā tas būs, mēs vēl nezinām, informācija no rīkotājiem būs jūnijā par to, ko un kā darīt.

Patlaban ir uzdoti citi mazie darbiņi, mācāmies deju lielajam finālam. Bērniem repertuārs patīk.

Vienmēr bijis tā, ka zinām – laukumā ir vietas tik, cik ir, un tā ir sava veida sacensība, kurš svētkos piedalīsies. Un arī šajā reizē kāds paliek mājās, bet, salīdzinot ar skaitu, kas brauks, – tad tas ir mazs.

Bet dalībnieki ir bērni, un arī paralēlais mērķis ir iemācīt mīlestību pret deju, latviešu kultūru un kopt mūsu tradīcijas.

Ļoti iespējams, ka ir jādomā alternatīvu, lai tie, kas netiek, tomēr ir svētkos klātesoši.

Varbūt tā var būt viena deja vai viņi veido intermēdijas, kas ir vienkāršāk apgūstamas, lai šiem bērniem nenozagtu prieku. Jo tie ir bērni.

Bet tajā pašā laikā dejas kvalitāte ir ļoti svarīga. Jo tad ir arī, uz ko tiekties.