Intervija ar Liepājas Reģionālās slimnīcas virsvecmāti Annu Bondari.

– Ko grozījumi paredz attiecībā uz mājdzemdībām?

– Kā vecmāte un virsvecmāte uz šiem jautājumiem es skatos galvenokārt tikai un vienīgi no mātes un bērna veselības un dzemdību procesa drošības perspektīvas.

Mājdzemdības zema riska grūtniecības gadījumā ir viena no sievietes izvēles iespējām.

Manuprāt, ir ļoti svarīgi šo izvēles iespēju saglabāt,

bet tajā pašā laikā jāatceras, ka dzemdības ir fizioloģisks process, kas lielākoties norit veiksmīgi, bet ne vienmēr tās ir pilnībā prognozējamas – tomēr dzemdības ir sadaļa no neatliekamās medicīniskās palīdzības.

Plānotās izmaiņas nav vēlme aizliegt, bet gan precizēt drošības kritērijus un samazināt riskus situācijās, kad ir nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Nav mērķis tādējādi aizliegt mājdzemdības,

bet drīzāk nodrošināt, lai tās notiktu izvērtētos un pēc iespējas maksimāli drošākos apstākļos.

Noteikti būtiski samazināsies mājdzemdību skaits, jo ierobežojumi plānotajās izmaiņās ir salikti diezgan – ne visi nosacījumi, kas skar galvenokārt mammas un bērna drošību, ko plāno noteikt ar izmaiņām, varēs tikt nodrošināti mājas apstākļos.

Šobrīd fizioloģiski un zema riska grūtnieču ir salīdzinoši mazāk nekā kādreiz. No atlikušajām skaitu vēl var samazināt augstais ķermeņa masas indekss – mūsdienās tas ir ļoti aktuāli visai populācijai.

Pēc attiecīgajiem kritērijiem vairs nebūs šādas dzemdētājas.

Pēc jaunajiem noteikumiem mājdzemdības var nodrošināt sievietēm, kurām ķermeņa masas indekss zem 30, jābūt ir vienam auglim un ar pakauša priekšguļu, grūtniecības laikam jābūt no 37 nedēļām un 0 dienām līdz 40 nedēļām un 6 dienām. Pēc tam jau ir pārstaigāta grūtniecība, kad rekomendē dzemdību ierosināšanu.

Nedrīkst grūtniecībā būt nekādi sarežģījumi, piemēram, cukura diabēts, kas ir izplatīts, grūtniecības hipertensija, daudzūdeņainība, mazūdeņainība un citi.

Ja ir plānotas ārpusstacionāra dzemdības, tomēr ir būtiski, lai tās notiktu maksimāli tuvāk stacionāram –

ja nu gadījumā kas, lai var maksimāli ātri nokļūt slimnīcā.

Riskanta var būt situācija, piemēram, ja ir plānots meža ielokā, 70 kilometru attālumā no tuvākās slimnīcas.

– Bieži, kad runā par mājdzemdībām, piesauc vecos laikus – agrāk visas dzemdības taču notikušas mājās.

– Bet agrākos laikos mātes un bērna mirstība bija ievērojami augstāka nekā tagad, kas ir pilnīgi nesalīdzināmi dati. Mūsdienās medicīna ir devusi ļoti daudz iespēju novērst šādus riskus, kuru dēļ agrāk dzemdības varēja beigties traģiski.

Ja mēs runājam par mājdzemdībām, grūtniecei ir jābūt pilnībā informētai.

Turklāt mājdzemdības nenorit bez medicīniskās uzraudzības,

arī tajās grūtniecība un bērniņa nākšanas pasaulē process notiek mediķu uzraudzībā – klāt pie mājdzemdībām un grūtniecības uzraudzībā ir profesionāla vecmāte, kurai ir skaidrs šis rīcības plāns, un viņa ir gatavībā organizēt sievietes pārvešanu uz stacionāru.

Pats svarīgākais, manuprāt, lai sieviete savu izvēli balstītu uz pilnīgu informāciju un izpratni par ieguvumiem un iespējamiem riskiem.

Mērķis nav noteikt, kur sievietei dzemdēt, bet gan panākt, lai neatkarīgi no izvēlētās vietas māte un bērniņš būtu drošībā.

– Grūtnieces, kurām sākušās dzemdības un kas izvēlējušās dzemdēt slimnīcā, maksimāli ilgi vēlas palikt mājās, un to iesaka arī mediķi. Cik ilgi tas ir pieļaujams?

– Pēc pacientes mutiskas informācijas ir ļoti grūti izvērtēt, bet rekomendējam sagaidīt regulāras kontrakcijas ar biežumu, starplaiku no piecām līdz septiņām minūtēm, tad doties uz stacionāru.

Jā, lielākoties tiešām dzemdētājas izvēlas maksimāli ilgāk palikt mājās, arī vecmātes to rekomendē, jo, ja runājam par drošību, mājas un šī pazīstamā vide rada komfortu.

Ir gadījumi, kad dzemdību gaita norit straujāk, nekā gaidīts, īpaši tas ir pie atkārtotām dzemdībām.

Ir sievietes, kas slimnīcā ierodas jau aktīvā dzemdību fāzē un līdz nodaļai vairs nevar paspēt, uzreiz jau jāsniedz dzemdību palīdzība. Un ir gadījumi, kad nenotiek viss tik ātri, sievietes ierodas, kad dzemdības nav vēl sasniegušas aktīvo kontrakciju fāzi.

Dažkārt arī palaiž grūtnieci vēl mājās, jo izrādās, ka bijušas viltus kontrakcijas. Tāpēc pacientei ir svarīga saziņa ar vecmāti vai citu mediķi, lai kopīgi pieņemtu lēmumu par tālāko rīcību.

Jebkurā gadījumā ir labāk pārliecināties – tā ir mammas un bērna dzīvība.

Būtiski sievietēm, grūtniecēm ir ieklausīties sevī – uz ko viņa iet, ko vēlas sagaidīt no dzemdībām, vai viņa ir par dzemdībām ārpus stacionāra vai dzemdībām stacionārā?

Dzemdības nav tikai fizisks darbs, bet arī psiholoģiski grūts process. Lai ir pilnīga informētība par visiem šiem jautājumiem līdz niansēm – izvēli tad var attiecīgi pielāgot.

Atbildība par izvēli ir grūtniecei, bet, kas attiecas uz medicīniskajiem jautājumiem, tā atkal ir medicīnas personāla atbildība. Ja izvēlas dzemdēt mājas apstākļos – tā ir viņas izvēle, atbildība, nevaram piespiest, tā jāciena, bet vienlaikus arī jādomā par savu un bērna drošību.

Uzziņai

– Latvijā vidēji gadā notiek ap 250 plānotu mājdzemdību jeb ārpusstacionāra dzemdību.

– Noteikumus paredzēts papildināt ar punktu, ka plānotās ārspusstacionāra dzemdībās nepieciešams nodrošināt divu ārstniecības personu klātbūtni. Vecmātei jābūt vismaz piecu gadu stacionāra dzemdību pieredzei.

– Līdz jūnija beigām publiskā apspriešanā Ministru kabineta tiesību aktu projektu portālā tapportals.mk.gov.lv varēja iesniegt komentārus plānotajām izmaiņām – iesniegti vairāk nekā 200 priekšlikumu.