Ir noteikumi un likumdošana, kas regulē, ka nedrīkst laist dzīvniekus vietās, kur tas aizliegts. Uzpurnis, kopš tika izdarīti grozījumi noteikumos, jāliek tikai tiem suņiem, kas atzīti par bīstamiem, taču pie pavadas sunim lielākajā daļā pilsētas jābūt vienmēr.

Protams, ka sunim ir jāizskrienas, taču bez pavadas dzīvnieku var palaist tikai tam atļautajās vietās, piemēram, ārpus pilsētas robežas, arī pludmalē ārpus pilsētas. Es tieši tā rīkojos, un ar savu suni dodos turp. Un arī tad, tuvojoties cilvēkam vai citam sunim, savu suni pielieku pie pavadas. Jo diemžēl suņu pastaigu laukums pilsētā ir tikai viens.

Ja cilvēks nevar kontrolēt savu dzīvnieku, tam noteikti jābūt pie pavadas. Suņa saimniekam jāsaprot, ka ne visi cilvēki mīl dzīvniekus, ka daudzi no suņiem baidās, iespējams, sliktas pieredzes dēļ. Saprotu, ka suņa saimnieks jūtas pārliecināts, ka viņa suns nekodīs, bet ne visi tam noticēs, sevišķi, ja cilvēkiem ir bail. Un īpašnieka pienākums ir respektēt citādi domājošo viedokli!

Ja dzīvnieks ir labi apmācīts, tad tas ir prognozējams. Bet nereti ir situācijas, kad cilvēkiem ir neparedzama reakcija. Un nepietiekami apmācīts suns šādā situācijā var uzvesties pat saimniekam neprognozējami.

Liela problēma ir tā, ka lielākā daļa suņu diemžēl nav apmācīti. Uzskatu, ka no četru mēnešu vecuma jebkāda izmēra sunim obligāti ir jāiet skolā. Neņem suni, ja nevari atļauties maksāt par tā apmācību!

Dzīvnieks – tā ir ļoti liela atbildība! Un mazie suņuki, kas nav pietiekami apmācīti, bieži vien ir negantāki par liela izmēra dzīvniekiem.

Dzīvnieku stacionārā regulāri nonāk gan lieli, gan mazāki suņi, ko uzņēmuma “EKO Kurzeme” darbinieki pilsētā noķēruši, kad tie skrējuši savā vaļā. Aptuveni puse no šiem dzīvniekiem ir nevis klaiņojošie, bet saimnieka suņi. Ir pat gadījumi, kad sameklējam saimnieku, bet viņš no sava dzīvnieka atsakās. Sevišķi, ja suns cietis satiksmes negadījumā vai ir slims.

Anžela Dolmatova,
LKB “Dzīvnieku aizsardzības grupas” valdes priekšsēdētāja