Ekonomiskās krīzes laikā daudz runājām par to, ka jāatbalsta tie, kam iet grūtāk. Taču, pēc maniem novērojumiem, tieši tajā laikā dažkārt grūtāk gāja tiem, kas kaut ko vēlējās darīt, bet iespēju nebija.

Konkrēts piemērs – augstskolu stipendijas, kuras tika ”nogrieztas” tiem, kuri patiešām to būtu pelnījuši, nevis, kam tā ir vajadzīga, bet studenti ar sociālo statusu (kuri ne vienmēr bija tie centīgākie un daudziem atzīmes turējās četrinieku līmenī) uzgavilēja – viņi jau iepriekš zināja, ka būs nodrošināti ar vēl papildu 70 latiem, nemaz neiespringstot uz zināšanu iegūšanu. Tajā laikā vilku paralēles ar ikdienas, darba dzīvi – vai arī kādam algu piešķir tāpat vien vai tomēr nauda ir jāprot nopelnīt?

Grozījumi noteikumos par stipendiju piešķiršanu, kad atalgojums par labu mācīšanos atkal tiks piešķirts tiem studentiem, kas patiešām ieguldījuši laiku un darbu augstu sekmju rezultātu sasniegšanā, iepriecina droši vien visus, kam ir motivācija mācīties un dzīvē sasniegt daudz, jo tā bijis no laika gala un visiem zināms – stipendija pienākas par labu mācīšanos un centību.

Vai tad mācies stipendijas dēļ? – parasti šādu jautājumu uzdod, kad ir runa par zināšanu atalgojumu augstskolā. Varētu uzdot līdzīgu pretjautājumu – vai mēs strādājam naudas dēļ? Kas nu kuram tuvāks, taču nenoliedzami – nauda vajadzīga visiem, lai izdzīvotu un ne ar zināšanām un citām garīgām vērtībām paēdis vien nebūsi. Ekonomiskā krīze bija stipri pazemojoša, kad tika ielīsts studenta un viņa ģimenes naudas makā, lai izlemtu, vai viņam pienākas stipendija vai ne. Iepriekšējie stipendiju piešķiršanas noteikumi, pēc manām domām, pamatīgi iedragāja augstākās izglītības prestižu.

Arī es esmu viena no tām studentēm, kas gandrīz divus gadus nesaņēma stipendiju, neskatoties uz to, ka vidējā atzīme sniedzās pāri 9 ballu robežai un plus vēl papildus dažādās aktivitātēs nesu tālāk savas augstskolas vārdu. Bet prioritāte bija tiem, kuriem bija piešķirts noteikts sociālais statuss… Lai gan es tagad nevaru sūdzēties, jo šajā brīdī esmu strādājoša studente un iztikas līdzekļi man ir, un, ja nepieciešams, man palīdz arī vecāki, taču nereti nākas dzirdēt, ka ģimenes ar sociālo statusu dzīvo daudz labāk. Piemēram, pavisam nesen sastapu kādas jaunas studentes ģimeni. Meitene nāk no septiņu bērnu ģimenes, pārējie bērni ir nepilngadīgi, vecāki nestrādā, jo ”par minimālo algu neesot vērts”, saņem pabalstus, pārtikas pakas, humāno palīdzību, atlaides elektrībai, sociālai un veselības aprūpei. Un pabalstu summa stipri pārsniedz dažas labas strādājošas ģimenes budžetu, kurai nākas maksāt par visu.

Studentam ir jācīnās par savām tiesībām, un tieši pateicoties dažiem centīgākajiem, kuri pierādīja, ka stipendiju piešķiršanas noteikumi pēc sociālā statusa ir pretrunā ar Satversmi, augstākā līmeņa mācības iegūs otro elpu un studenti, cīnoties par stipendiju, iegūs arī augstākus rezultātus mācībās.

Baiba Dadzīte,
studente