Intervija ar biedrības “VeloRonis” pārstāvi Dainu Korotkovu.

– Par ko piedomā, pirms dodies ceļā, lai tavs brauciens ar velosipēdu būtu drošs?

– Apstākļi pa ceļam ir dažādi, tāpēc man somiņā ir līdzi vajadzīgais.

Pa dienu mazliet grēkoju un ne vienmēr uzvelku drošības vesti, bet tad, kad redzamība jau sliktāka, ir migla vai tumšais laiks, noteikti to uzvelku.

Tāpat divritenim ir apgaismojums, jo bieži braucu uz darbu un atpakaļ tumsā. Un vēl noteikti ūdens ir līdzi. Arī saslēgs, lai velosipēdu pieķēdētu, ja kaut kur nākas atstāt.

– Cik droši jūties ceļu satiksmē?

– Tad, kad uzsāku aktīvāku velobraukšanu, man viss likās nedroši. Nezināju ceļus, nezināju, ar ko būs jāsaskaras ielās, – transports, cilvēku plūsma.

Ar gadiem pie tā visa pierod un rodas zināšanas, kur ir bedrīte, kur apmale vai kaut kur ceļš grubuļaināks.

Uz lielceļiem sākumā bija bailes no lielām mašīnām, kas brauc no aizmugures. Kopš ir pieredze, jūtu ar maņām, kas notiek aizmugurē un drošību sev radu pati jau automātiski.

– Vai autovadītāji, gājēji un skrejriteņu vadītāji rēķinās ar velobraucējiem un izprot viņu pārvietošanos?

– Pati cenšos ievērot drošību un cienīt citus, īpaši kājāmgājējus. Vienmēr palaidīšu tur, kur viņiem ir droši iet.

Agrāk stipri traucēja bolti, īpaši tumšā laikā tos nevar pamanīt. Tagad elektroskrejriteņu novietošana ir sakārtota, nu jau mazāk kāds nomests uz ietvēm.

Ir tādi autovadītāji, kuri nepalaiž uz pārejas vai nogriežoties, taču tad, ja jūtu, ka te mani var nelaist, nokāpju un eju ar kājām, skatos un vēroju.

Pirmkārt pašiem jābūt atbildīgiem un sevi jāsargā.

Ja autovadītājs jau ir tuvu, viņš var nepaspēt apstāties. Pati esmu autovadītāja, arī darbs ir transporta nozarē, tāpēc iesaku vecākiem pārrunāt ar jauniešiem, kā šķērsot gājēju pārejas.

Diemžēl viņi ar divriteni vai skūteri mēdz triekties ar lielu ātrumu, uzlidot uz pārejas no kaut kurienes. Bijuši daudzi gadījumi, kad ieraugi par mata tiesu. Lai nedaudz piestāj un parāda, ka dosies pāri.

– Kā vērtē veloinfrastruktūras drošību un ērtumu?

– Prieks, ka Liepāja attīstās un pilsētā sakārtoti daudzi veloceļi. Daudz vēl jāsakārto.

Mans ceļš bieži ved pa Flotes ielu, kur gājēju celiņš nav īsti labs. Taču daudzās vietās, kur veloceļi savienojas ar izbraucamajiem ceļiem, atstātas augstākas maliņas.

Dienā to vēl var kontrolēt, bet tumšā laikā bieži tā tik spēju izvairīties, esmu arī kritusi uz nezināmāka ceļa. Lūgums par to piedomāt, lai vieglāk šķērsot krustojumus.

Ir arī pārāk šauri veloceļi, kā Lielajā ielā, kur autobuss gandrīz aizķer plecu.

Biju Palangā, kur veloceļi iezīmēti sarkanā krāsā, tā tie ir labāk pamanāmi autovadītājiem, un man tur bija laba drošības izjūta. Par to varētu piedomāt arī pie mums.

Mums gribas braukt arī ziemā, un es bieži saskaros ar to, ka par velobraucējiem tiešām nav piedomāts. Ietves ar sniegu ir šauras un nedrošas, veloceļš Lielajā ielā piestumts ar sniegu.

Braucu pa brauktuvi, un automašīnas man pīpina. Viens autovadītājs iedzina kupenā, kur es gāzos, un vēl parādīja dūri.