Intervija ar nodibinājuma “Sociālā atbalsta un izglītības fonds” Kurzemes ģimeņu atbalsta centra “Liepāja” vadītāju Gunu Krēgeri-Medni.

– Kādēļ nepietiek ar esošajām audžuģimenēm?

– Daudziem dažāda vecuma bērniem šobrīd tiek meklētas mājas. Atbalsta centrs katru dienu saņem zvanus un e-pasta vēstules no visas Latvijas bāriņtiesām un bērnu aprūpes iestādēm, kas bērniem dažādās situācijās meklē ģimenes.

Galvenie iemesli, kāpēc viņi tiek šķirti no bioloģiskajām ģimenēm, ir vecāku atkarības un vardarbība.

Šie ir tie problēmu lauki, kuru risinājumos ir svarīgi ieguldīt, piemēram, nopietnās atkarību ārstēšanas rehabilitācijas programmās, vardarbības prevencē, agrīnā intervencē, savlaicīgos, sistemātiskos atbalsta pakalpojumos ģimenēm.

Tā kā liels bērnu skaits nonāk līdz ārpusģimenes aprūpes laukam, esošās audžuģimenes (Latvijā to ir vairāk nekā 700) nespēj uzņemt visus, kuriem tas būtu nepieciešams.

Esošās audžuģimenes šobrīd ir uzņēmušas lielu skaitu bērnu, piemēram, 2023. gadā Latvijā kopā vairāk nekā 1300.

– Kāda ir situācija ar audžuģimenēm jūsu vadītajā centrā?

– Ar “Liepājas” atbalsta centru sadarbojas vairāk nekā 60 audžuģimenes. No tām 14 ir specializētās, kuras uzņem bērnus ar īpašām vajadzībām vai bērnus krīzes situācijā.

2023. gadā mūsu krīzes audžuģimenes uzņēma 33 bērnus.

Patlaban brīvas ir divas ģimenes, kas statusu ieguvušas samērā nesen.

Mūsu sadarbības ģimenēs ir uzņemti vairāk nekā 130 bērni. Un tas ir liels skaits, jo atbalsta centrs šiem bērniem nodrošina dažādu speciālistu atbalstu, piemēram, logopēdu, Montesori pedagogu, psihologu, psihoterapijas speciālistu u.c.

Bērnu skaits audžuģimenēs nesamazinās, jo ļoti maz ir to, kas var atgriezties pie saviem bioloģiskajiem vecākiem.

Arī visnotaļ lēni bērni kļūst juridiski brīvi, lai varētu virzīties uz adopcijas procesu. Līdz ar to rodas audžuģimeņu “deficīts”.

Jo audžuģimene ir vieta, kur bērniem būt, kamēr viņu vecāki risina savu ģimenes situāciju, līdz bērni vai nu var atgriezties savā bioloģiskajā ģimenē, vai var tikt iecelts aizbildnis, vai bērns kļūst juridiski brīvs un var tikt adoptēts.

Jāpiezīmē, ka situācijās, kad audžubērns kļūst juridiski brīvs, likumdošana nosaka, ka audžuģimene var kļūt par bērna adoptētāju, pilnībā iekļaujot savā ģimenes sistēmā.

– Kāda motivācija virza kļūt par audžuģimeni?

– Parasti tās ir ģimenes, kuras jau kādu laiku par to ir domājušas. Iespējams, kādam no ģimenes – mammai vai tētim – jau bērnībā bijusi ideja, ka varētu kādu uzņemt, piemēram, no aprūpes iestādes.

Vēl novērots – pēc tam, kad savi bērni ģimenē jau ir, rodas pārliecība, ka ģimene ir tā vieta, kur bērniem, kas palikuši bez mājām, dot iespēju piedzīvot ģimenes izjūtu.

Vēl ir pieaugušie, kas sper šo soli, jo jūt, ka dzīvē ir nostabilizējušies un realizējušies, un rodas motivācija izdarīt ko vērtīgu.

Vēl pamudinājums – redzot, ka kāds cits to ir paveicis, rodas pārliecība, ka es arī varu, ka tas nav nekas neiespējams.

Tāpēc paldies mūsu sadarbības audžuģimenēm, kuras labprāt dalās pieredzē!

– Vai ir kādi iemesli, kas attur?

– Galvenās šaubas, bažas par bērna uzņemšanu ģimenē ir saistītas ar ekonomisko nestabilitāti, kopējiem procesiem pasaulē, tai skaitā kara tuvumu, eksistenciālām pārdomām – vai šobrīd jūtos stabili un droši, lai uzņemtos atbildību par bērnu.

Pozitīvi ir tas, ka cilvēki saprot, ka bērna uzņemšana prasīs no ģimenes gan laika, gan finanšu, gan emocionālos resursus.

Tādā ziņā skatoties, ir labi, ka cilvēki kļūst atbildīgāki un vairāk izvērtē savas spējas.

– Bet tas var arī patraucēt, ja tomēr kaut kur dziļi sirdī ir šī doma…

– Jā, noteikti, ņemot vērā, ka audžuģimenes parasti ir atbildīgi cilvēki. Un šādā ziņā atbildība ir ne tikai pluss, bet var būt arī mīnuss.

Tā var būt, ja pārāk ilgi par to domājam un nerīkojamies, iespējams, tā arī šo soli nesperam. Tādēļ ir svarīgi, ka ir atgādinājuma signāli – informācija medijos, sociālajos tīklos utt. par audžuģimeņu kustību.

Mēs daudziem bērniem regulāri meklējam mājas un esam priecīgi par jebkuru bērnu, kuram mums izdodas ģimeni atrast.

Kā jau minēju, atbalsta centra sadarbības audžuģimenes ir uzņēmušas vairāk nekā 130 bērnus, bet par iespēju kādam bērnam dot mājas ik dienu interesējas bāriņtiesas no visas Latvijas.

– Pastāstiet, ar ko jāsāk, ja ir vēlme iesaistīties audžuģimeņu kustībā.

– Lai kļūtu par audžuģimeni, svarīgākā ir motivācija, ģimenes esošais sastāvs nav noteikts. Šo statusu var iegūt arī cilvēks, kurš ir viens pats.

Sākotnēji ir jāvēršas savas dzīvesvietas bāriņtiesā, tur arī notiks pirmā saruna, dokumentu iesniegšana. Pēc tam ģimene vai persona nāks pie mums uz atbalsta centru un uzsāks mācības. Tās ir 50 akadēmiskās stundas, kas parasti notiek reizi nedēļā.

Gadā mums ir divas topošo audžuģimeņu mācību grupas.

Mācību programma ir sadalīta piecos soļos – pirmajā mācību solī mēs runājam par ģimenes motivāciju, gatavību uzņemt bērnu, otrajā par bērna ienākšanu ģimenē, tad par bērna adaptāciju un ģimenes sadarbību ar atbalsta centru, bāriņtiesu, vecākiem un radiniekiem, ceturtajā solī par bērna traumatisko pieredzi un atbalsta pasākumiem.

Mācību procesā piedalās esošās audžuģimenes, lai dalītos pieredzē.

Bet, ja kāds vēlas neformālu sarunu par savām šaubām, bažām, neskaidrajiem jautājumiem – uz atbalsta centru var atnākt jebkurā laikā, iepriekš sazinoties, saruna būs konfidenciāla.

– Ar ko atšķiras audžuģimene no adoptētāja?

– Atšķirība ir būtiska. Audžuģimene ir ģimene uz laiku, lai gan laiks var būt no samērā īsa, piemēram, gada, līdz pat bērna pilngadībai, – kamēr top skaidra tā nākotne.

Pēc šķiršanas no bioloģiskās ģimenes bērns uzreiz nekļūst juridiski brīvs,

vecākiem vēl ir dota iespēja sadarboties ar Sociālo dienestu, bāriņtiesu, vērst savu dzīves situāciju uz labu.

Ja nav radu vai citu tuvu cilvēku, kas var kļūt par aizbildni, tad bērns tiek uzņemts audžuģimenē uz laiku, kamēr var atgriezties savā ģimenē vai kļūst juridiski brīvs, t. i., vecākiem aizgādības tiesības ir atņemtas un bērns var tikt adoptēts.

Adopcija ir bērna pilnīga iekļaušana savā ģimenes sistēmā.

Uzziņai

Situācija Latvijā datos

Ar bāriņtiesas lēmumu pārtrauktas bērna aizgādības tiesības:

• 2021. gadā – 1009;
• 2022. gadā – 1202;
• 2023. gadā – 1153.

Ārpusģimenes aprūpē esošo bērnu skaits:

• 2021. gadā – 5910;
• 2022. gadā – 5798;
• 2023. gadā – 5286.

No tiem audžuģimenēs:

• 2021. gadā – 1413;
• 2022. gadā – 1476;
• 2023. gadā – 1323.

Avots: Centrālā statistikas pārvalde

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.