Kaislības ap Liepājas koncertestrādi “Pūt,vējiņi!” sabiedrībā uzvirmo ik pa laikam. Daži apgalvo, ka turēties pie aizgājušajiem laikiem un līdz ar tiem saistīto nostalģiju, ir vecuma sentimenta pazīme. Daži tikpat karsti iestājas par šīs vēsturiskās vietas atjaunošanu pilnā mērā.

Personīgi mani tikai un vienīgi iepriecina nupat notikušais arhitektu konkurss, kurā par uzvarētāju kļuvis Kokinu biroja izstrādātais projekts “Bura”. Lai vai kā, bet Liepāja bez estrādes atgādina tādu kā mēteli, kurā trūkst vienas pogas. Sevišķi šīs izjūtas saasinās, ja esi iegadījies Jūrmalas parka vai tenisa kortu rajonā. Uzmetot skatienu klusējošajam un turpat jau postažā iegrimušajam koncertdārzam, gribot negribot piezogas neomulīga nolemtības izjūta. Arī neizpratne – jo daudzviet pasaulē, Eiropā, tepat kaimiņos Lietuvā un Igaunijā brīvdabas estrādes funkcionē un darbojas pilnā mērā, tajās notiek koncerti, teātra un operas izrādes utt. Taču neies jau ola vistu mācīt. Un šeit nu galviņas jāpalauza attiecīgās jomas speciālistiem.

Tāpat pilnīgi skaidrs, ka reanimēt izjūtas, kas saistās ar festivālu “Liepājas dzintars”, vienkārši nav iespējams. Taču man kā vienkāršajam klausītājam leģendām apvītais mūzikas festivāls kā brīvības un vienotības simbols caur mūziku un dziesmu saglabāsies vienmēr. Nav iespējams aizmirst tirpiņas, kas skrēja cauri visam ķermenim, kad grupas “Līvi” atskaņotās dziesmas “Zvani” laikā uz skatuves lēnām iznāca vīri no Nīcas kora. Tikpat spilgti kā tolaik ieskanas “Zodiaks” ar vēl pavisam jauniņo Muktupāvelu baltā linu kostīmā un vijoli uz pleca. Turpat jau grozās “Sīpoli”, “Pērkons” un vēl daudzi. Nav iespējams aizmirst izjūtas, kad visi kopā draudzīgā bariņā – liepājnieki, rīdzinieki, cēsinieki – izmirkuši līdz kaulam, visu nakti deldējam asfaltu pie estrādes kasēm, lai no rīta tiktu pie biļetēm uz kārtējās dienas koncertiem.

Un, lai arī jaunais koncertdārza projekts, visticamāk, neīstenosies tuvāko gadu laikā, man vienalga ir patiess prieks, ka uzvarējis tieši tas darbs, kurā tiek respektēta šīs vietas vēsture un centieni saglabāt kaut daļu no šī patiešām fenomenālā piedzīvojuma.

Gunita Boka