Klāt atkal 25.marts – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Diena, kas tiek atzīmēta ar Piemiņas brīžiem, smagām atmiņām un karogiem ar sēru lentēm. Dažu dzirdu sakām: ”Par daudz mums Latvijā to sēru dienu”. Patiesi daudz – pat pārāk daudz tādai mazai tautai kā mēs. Tikai sakot šādus vārdus, daudzi neaizdomājas KĀPĒC? Un KAS pie tā ir VAINĪGS.

1949. gada 25. marta notikums mūsu tautas vēsturē ir kā viena vienīga melna svītra laika ritumā, kas cilvēkus ierāva baigā virpulī, pat atvarā. 1949. gada 25. marts ir viena no sāpīgākajām dienām Latvijas 20. gs. vēsturē, kad notika padomju varas organizēta un īstenota latviešu tautas iznīcināšanas un sanaidošanas akcija. No Latvijas tika deportētas 13504 ģimenes, 42322 cilvēki.

Milzīgā deportāciju viļņa rezultātā desmitiem tūkstošu latviešu veselām ģimenēm tika vardarbīgi aizvesti no mājām, viņiem tika atņemtas pilsoniskās tiesības, cilvēktiesības un bieži vien – arī dzīvības skarbo un necilvēcīgo dzīves apstākļu dēļ padomju ieslodzījuma nometnēs.

PAR KO? Pat ne ar tiesas lēmumu, tātad NE PAR KO. Vienkārši padomju režīms – Padomju Savienība paredzēja radīt Latvijā paklausīgu un iebiedētu cilvēku slāni, kas akli pakļautos padomju varai.

Tas taču ir tik izdevīgi – pūlis, kas ne par ko nedomā, akli uzklausa visus melus, ko viņiem mēģina iestāstīt un truli izpilda visus rīkojumus, nemaz nemēģinot ko iebilst. Dažubrīd man pat liekas, ka šodienas Latvijā notiek kas līdzīgs.

Vai to mēs varam, drīkstam aizmirst? NĒ. Vai mēs vēlamies kā tāda atkārtojumu? NĒ! Tādēļ tā ir mūsu morāla atbildība un pamatpienākums godinot daudzu upuru piemiņu, apliecināt mūsu stingro un skaidro nosodījumu visiem noziegumiem pret cilvēci Padomju Savienībā, ko paveicis totalitārais komunistu režīms. Bez tam padomāsim, vai arī šodien mūs kāds nemēģina pataisīt par neko nedomājošu pūli, kas mierīgi uztver ikvienu apvainojumu un pārestību, ko dažbrīd saņemam no pie varas esošajiem.

Turklāt deportāciju upuri pelna ne mazāk kā objektīvu, dziļu un pamatīgu pagātnes izvērtējumu, jo samierināšana nav iespējama bez patiesības un piemiņas.

Juris Raķis,
vēstures pētnieks